Runa Vienotības kongresā, 2011. gada 26. novembrī.

Vienotība: Kas esam un kas gribam būt?

Godātie domubiedri!

Vienotības izveidošana bija liels darbs, kuru mēs esam paveikuši visi kopā. Mēs to darījām, jo apzinājāmies, cik ļoti Latvijai ir nepieciešama politiska stabilitāte, normālība un attīstība. Un tam ir nepieciešama vienota Vienotība.

Mēs esam nodibinājušies. Mums ir programma un statūti. Mums aiz muguras ir divu veiksmīgu vēlēšanu kampaņu pieredze. Tomēr mums vēl jāapzinās sevi un jākļūst par tādu politisku partiju, kas arī pēc nākamajām vai aiznākamajām vēlēšanām nepazūd no Latvijas politiskās ainavas. Tāpēc mums ir skaidri jāatbild uz jautājumu, kas mēs esam un kas mēs gribam būt šodien un rīt. Turpini lasīt »

Ja, izmantojot H. Dž. Velsa iedomāto Laika mašīnu, mēs varētu atsaukt mūsdienās Konrādu Adenaueru, Robertu Šūmani vai Alčidi de Gasperi un pajautāt viņiem, kāds ir viņu viedoklis par Eiropu, mēs varam būt gandrīz droši, ka viņu atbildētu, ka nevienam no viņiem pat visskaistākajos sapņos nerādījās Eiropas Savienība tāda, kādā mēs dzīvojam. ES ir starpvalstu organizācija, kurai nav bijis ne precedenta vēsturē, ne ekvivalenta kaut kur pasaulē. Tikai līdz ar pieredzi mēs esam iepazinuši tās raksturu: tās spēku, vājumu, prasības, nerakstītus darbības noteikumus. Pēc relatīvi mierīga plūduma vairāku gadu garumā ap gadsimtu miju, satricinājumiem, kas plosās kopš 2008. gada, ir atklājēja nozīme, un tā pašlaik ir jāizmanto. Turpini lasīt »

Politiskā reforma ir nepieciešama arī izaugsmei

Pēdējo gadu ekonomiskie un politiskie satricinājumi pasaulē vēlreiz pierāda, ka svarīgs priekšnoteikums ekonomikas un cilvēku labklājības izaugsmei ir sabiedrības un valsts spēja mainīties un savlaicīgi vienoties par reformām, kuras dod ilgtermiņa ieguvumus, pat ja īstermiņā tās ir sāpīgas. Turpini lasīt »

Sandra Kalniete par Latvijas valstiskumu un moratorijiem

Latvijas Republikas Neatkarības atjaunošanas deklarācijā noteiktie Latvijas valstiskuma pamati nav diskutējami. To apšaubīšanai Latvijas politikā ir jāpieliek punkts. Un nevis uz trīs gadiem, bet uz visiem laikiem.

Visām Latvijas partijām, kuras grib piedalīties valsts attīstībā, ir skaidri jāapzinās, ka 1990. gadā tika atjaunota 1918. gadā proklamētās valsts neatkarība pēc 50 prettiesiskas okupācijas gadiem. Tas ir mūsu valsts tiesiskais pamatu pamats.

Uz šī pamata mēs divdesmit gadus esam cēluši savu valsti un kļuvuši par Eiropas Savienības dalībvalsti. Turpini lasīt »

Man vienmēr ir bijis žēl, ka atjaunojot Latvijas valstiskumu, mēs 1993. gadā neatjaunojām arī līdz 1934. gada pastāvējušo “atvērto sarakstu” principu Saeimas vēlēšanās.

Tas nozīmē – vēlētājs izvēlas kādas noteiktas partijas sarakstu, bet viņam ir tiesības tam pievienot arī noteiktu skaitu kandidātu no citu partiju sarakstiem.

Ja man būtu tāda iespēja, es, protams, balsotu par Vienotības sarakstu, bet es gribētu atbalstīt kandidātus no citiem sarakstiem, kuru profesionalitāti un godaprātu es augsti vērtēju.

Es atbalstītu Māri Kučinski, Māri Riekstiņu un Oskaru Spurdziņu no Tautas partijas.

Es atbalstītu  ZZS kandidātus Jānis Dūklavu, Ingmāru Līdaku un  Juri Bārzdiņu vai Nacionālās apvienības Einaru Cilinski.

Es labprāt redzētu Saeimā tādus pašvaldību līderus kā Andri Rāviņu, Inesi Boķi, Andreju Ceļapīteru, Monvīdu Švarcu vai Ritu Strodi.

Es ceru, ka tuvākajos gados mums izdosies reformēt mūsu politisko sistēmu, tuvināt vēlētajus deputātiem.  Svarīgs elements sarunā par šo reformu būtu diskusija par atvērto sarakstu atjaunošanu. Esmu pārliecināta, ka tā palielinātu pilsoņu iesaisti un tuvinātu sabiedrību nacionālās vienotības valdības izveidei.

Politiskais virpulis, kuru izraisījusi politiskās korupcijas izmeklēšana, Saeimas atlaišana un Valsts prezidenta vēlēšanas, atkal ir raisījis diskusijas par kompromisiem politikā. Par to robežām, politisko ētiku un pamatvērtībām. Daudzi šajās dažās dienās šķiet atskārtuši, ka mums pašlaik ir tikai un vienīgi tāda Saeima, kurā jebkāds vairākums un valdība ir iespējama, tikai vienojoties ar politiķiem, kuru balsojumi ir stingri saistīti ar politbiznesa darījumiem aizkulisēs un kas runā vienu, bet dara citu.

Turpini lasīt »

Pirms četriem gadiem es Saeimā balsoju pret Valda Zatlera ievēlēšanu Valsts prezidenta amatā. Galvenokārt es balsoju pret to veidu, kādā toreiz valdošās koalīcijas saimnieki izturējās pret savas valsts pilsoņiem, Saeimas deputātiem un paši savu partiju izvirzītajiem Valsts prezidenta amata kandidātiem Māri Riekstiņu un Karinu Pētersoni. Lēmumu pieņēma “šaurais loks” – augstprātīgi, divkosīgi un paslepus. Šodien es atbalstu Valda Zatlera ievēlēšanu otrajam amata termiņam un ceru, ka Valsts prezidenta amata kandidāta vai kandidātu izvērtēšana notiks daudz atklātāk un skaidrāk, nekā tas ir bijis līdz šim. Šodien, kad ļaunākais ir aiz muguras, Latvijai ir vajadzīga politiska stabilitāte, un Valsts prezidenta atkārtota ievēlēšana ir stabilitātes vēsts pasaules finanšu tirgiem un investoriem, kas jau lūkojas Latvijas virzienā.

Jā, Zatlers nav harismātisks nācijas līderis, stingrs vadonis vai visu iemīļots intelektuālis. Bet palūkosimies apkārt. Cik tādu šodien ir Eiropā? Izņemot Angelu Merkeli, nevienu citu neredz. Jā, sabiedriskās domas aptaujās Zatleru mēdz apsteigt smagos noziegumos apsūdzēts politiskais multimiljonārs. Taču tas drīzāk apliecina Latvijas sabiedrības daļas maldus, kas principu “zog, bet dalās” uzskata par attaisnojumu jebkādai apšaubāmai rīcībai. Jā, Zatlers arī nav Vecrīgas politisko aizkulišu izmanīgākais pazinējs, kuru dažādi vietējās nozīmes “polittehnologi” uzskatītu par savējo. Taču Zatlers ir cilvēks, kurš jūt savu tautu un pēc labākās sirdsapziņas dara savu darbu.

Valsts prezidenta pienākumus Valdis Zatlers ir pildījis godam un pamatīgi. Viņš savos lēmumos ir bijis neatkarīgs no tā šaurā loka, kas nokārtoja viņa ievēlēšanu 2007. gadā. Viņš ir kalpojis Latvijai, nevis “saimniekiem”. Tāpēc Valda Zatlera atkārtota neievēlēšana būtu kā “saimnieku” brīdinājums katram nākamajam prezidentam. Sak, neaizmirsti, kam tev patiesībā jākalpo!

Prezidents ir labi pārstāvējis Latviju pasaulē, ieguvis starptautisko pieredzi un pazīstamību starptautiskās politikas centros, kas viņam un Latvijai lieti noderēs turpmākajos četros gados. Mums nav bijis jākaunās par savu Valsts prezidentu un viņa teikto starptautiskos forumos.

Šodien bez Valda Zatlera Latvijā ir tikai divi cilvēki, kas zina, ko nozīmē būt prezidentam. Tie ir Guntis Ulmanis un Vaira VīķeFreiberga. Lai cik spējīgi savā profesijā vai politikā būtu citi Valda Zatlera iespējamie konkurenti, viņiem visiem prezidenta amatu būs jāsāk mācīties no nulles. Zatlera prezidenta pieredze ir neapšaubāma priekšrocība.

Diskutējot par Valsts prezidenta institūciju, ir lauzts daudz šķēpu par to, vai prezidentam ir jābūt neitrālam, teju apolitiskam, vidutājam starp Saeimu, valdību un vēlētājiem, starp valsti un ārpasauli, vai arī prezidentam ir jābūt savai nostājai, vērtībām un redzējumam par valsts attīstību. Valdis Zatlers ir uzdrīkstējies būt nevis visiem pieņemams “nekāds” kandidāts, bet gan personība ar uzskatiem par Latvijas nākotni, kurus viņš nebaidās paust un aizstāvēt.

Arī es uzskatu, ka Latvijas Valsts prezidenta ievēlēšana jānodod tautas rokās. Protams, saglabājot mūsu valsts kā parlamentāras republikas raksturu un saprātīgi noregulējot šādu vēlēšanu kārtību. Latvijas pēdējo divdesmit gadu attīstības pieredze liecina – Latvijas nākotnes izvēles jautājumos mums nav jābaidās no tautas vairākuma, bet gan drīzāk no šauro aprindu darījumiem. 2007. gada novembrī, četrus mēnešus pēc stāšanās amatā, Valdim Zatleram, pieprasot Tautas partijas premjera Kalvīša demisiju, paspruka plaši citētais jautājums: “Kas es esmu?” Varu droši teikt, ka ar savu četru gadu darbu viņš ir devis pārliecinošu atbildi uz šo jautājumu.

Publicēts Latvijas Avīzē 13.05.2011

Sandras Kalnietes ievadvārdi Likteņdārzam veltītajā koncertā: “Visus garos Sibīrijas gadus mana māte ilgojās vēl tikai reizi redzēt, kā lēnām dziest gaisma Operas brīnišķīgajā kristāla lustrā. Un tad viņa ļautos mūzikai … Šis tēls – dziestoša Operas lustra un mūzika manai mātei iemiesoja neaizsniedzamu un civilizētu dzīvi. Dzīvi, kuru daudziem uz visiem laikiem pārcirta 1941.gada 14.jūnijs un 1949.gada 25.marts. Turpini lasīt »

Es apsveicu Valda Zatlera gatavību atkārtoti uzņemties Valsts prezidenta pienākumus. Ar savu darbu viņš ir apliecinājis, ka spēj šo darbu godam veikt.

Četru gadu laikā viņs ir pierādījis neatkarību  no politikas “saimniekiem”,  prasmi pienācīgi pārstāvēt Latviju pasaulē, nostiprināt saites ar Latvijas sabiedrotajiem.

Valdis Zatlers īsā laikā ir kļuvis par pieredzējušu un nobriedušu valstsvīru. Viņš izdarīja pareizās izvēles Latvijai kritiskos brīžos – veicināja ekonomikas glābšanas pasākumu īstenošanu,  uzticēja valdības veidošanu Valdim Dombrovskim, aizstāvēja Latvijas vērtības ārpolitikā.

Lai vairotu pilsoņu uzticību valsts varai un nodrošinātu lielāku stabilitāti, Latvijai ir nepieciešams tautas vēlēts prezidents. Ir samērīgi jāpaplašina prezidenta pilnvaras un vienlaikus saglabāt parlamentāro valsts iekārtu. Es ceru, ka turpmākajos četros gados Latvijas sabiedrība un Saeima spēs vienoties par politisko reformu, kura ļaus Latvijas tautai  tieši izvēlēties prezidentu un izbeigs aizkulišu darījumu iespējas.

Pirms Valsts prezidenta ievēlēšanas Latvijas sabiedrībai un Saeimas deputātiem ir jāzina prezidenta kandidātu viedoklis par svarīgākajiem valsts jautājumiem, viņu uzskati, vērtības un programma.

Tāpēc es apsveicu Valda Zatlera nodomu iepazīstināt sabiedrību  un  Saeimu ar savu redzējumu un aicinu to prasīt no visiem citiem iespējamajiem kandidātiem.

Es esmu pārliecināta, ka par Valda Zatlera ievēlēšanu var vienoties plašs Saeimas deputātu vairākums. Šobrīd, kad Latvija atstāj krīzi aiz muguras un uzsāk ceļu augšup, mums ir nepieciešams nacionālās vienotības prezidents. Un Valdis Zatlers ir valstsvīrs, kurš par tādu var kļūt.