Trīs Sandras Kalnietes dzīves
01 Jūl 10
Trīs Sandras Kalnietes dzīves
Kurzemnieks: 01.07.2010
Autors: Juris Lipsnis
Rubrika: Tepat, starp mums
Pērn Eiropas Parlamenta (EP) vēlēšanās mūspusē ļoti daudz balsu saņēma Sandra Kalniete (Pilsoniskā savienība), kura tagad kļuvusi par mūsu novadnieci – Kurzemnieka saruna ar EP deputāti notika viņas lauku mājās Dzilnās Alsungas novada Bērzkalnos.
Varbūt dažus vārdus pateiksiet par bērnību – esat dzimusi Sibīrijā?
- 1941. gada 14. jūnijā izsūtīja manas mammas ģimeni, viņai tad bija 14 gadu. 1949. gada 25. martā izsūtīja manu tēvu kopā ar mammu. Tēvatēvs, mežabrālis, jau bija nometnē. Mani vecāki satikās Sibīrijā, tur piedzimu es. Trīs vectēvi un mammas mamma tur arī palika. Pirmais izsūtījums bija baiss – cilvēkus lika tādos apstākļos, lai viņi neizdzīvotu. Atgriezāmies 1957. gada 31. maijā. Rīgā ar milzīgu ceriņu klēpi mūs sagaidīja mammas draudzene, kas bija pārbraukusi agrāk. Ceriņi kopš tā laika man vienmēr ir ļoti patikuši.
Kā jūsu ģimeni uzņēma Latvijā?
- Pirmkārt, Sibīrijas gadi ļoti atsvešināja tos, kas palika Latvijā, no tiem, kas izsūtījumā. Vietējie mūs uzskatīja gandrīz vai par krieviem, jo mēs ne tā uzvedāmies. Mamma bija ļoti lepna sieviete, un viņai bija neizsakāmi grūti to izturēt. Otra – tīri praktiska problēma. Nevarēji dabūt darbu, ja nebija pieraksta, bet pierakstu nedeva, ja nebija darba – apburtais loks! Tad nāca risinājums – mammu paziņas pieņēma savrupmājā par sētnieci, tur dabūjām mazu istabiņu. Turpini lasīt »
Rubrika: Domas





