“Neatkarīgā Rīta Avīze”, Imants Vīksne, 2012.gada 26.aprīlis.

Eiropas Parlamenta ēkā Briselē atklāta Latvijas deputātes Sandras Kalnietes organizēta fotoizstāde Solidaritāte rekonstrukcijā: gads pēc Japānas lielās zemestrīces. No starptautiskās diplomātijas viedokļa šis žests ir nozīmīgs, jo Eiropas Savienība tiecas noslēgt ar Japānu brīvās tirdzniecības līgumu.

Tas Eiropas uzņēmējiem pavērtu iespējas konkurēt Japānas tirgū ar līdzvērtīgiem nosacījumiem.

Savas intereses te ir arī Latvijai, proti, japāņi varētu biežāk ārstēties ar mūsu farmācijas industrijas ražotajām zālēm. Taču priekšnoteikums klātbūtnei Japānas tirgū ir vienkāršāka zāļu atbilstības vērtēšana. Šobrīd Eiropas tirgum pārbaudīti un par labiem atzīti medikamenti Japānā jātestē no jauna. Tas ievērojami sadārdzina produktu, padarot to faktiski konkurēt nespējīgu. Un tā – daudzās nozarēs importa precēm japāņi piemēro augstākus standartus nekā pašu ražotajām. Brīvās tirdzniecības līgums šo Eiropas biznesa problēmu risinātu.

Oficiālas sarunas par līguma tapšanu vēl nav sāktas; abas puses saskaņo sarunu problemātiku – ES vēlas drošību, ka Japāna gatava atcelt beztarifu barjeras, japāņi vēlas būt pārliecināti, ka, reiz uzsāktas, sarunas arī tiks veiksmīgi pabeigtas.

Un tieši tāpēc šobrīd Eiropai ir tik svarīgi apliecināt šo apņemšanos atkal un atkal – uzturēt labas attiecības, izrādīt cieņu. Būdami senas un noslēgtas kultūras pārstāvji, japāņi starpvalstu attiecībās diplomātijas rituāliem piešķir milzīgu nozīmi. Jebkuras pārmaiņas notiek lēni.

Sandra Kalniete – priekšsēdētāja vietniece parlamenta delegācijā attiecībām ar Japānu – atzīst, ka kaut kur pilsētā viņas un poļu kolēģa Artura Zasadas organizēto fotoizstādi visticamāk apmeklētu vairāk cilvēku. Un, kā klātienē novērtēja Neatkarīgā, tas patiešām būtu tā vērts. Fotogrāfijas emocionāli uzrunā. Tās rāda, kā dabas stihija vienā acumirklī maina pastāvošo lietu kārtību, rimto dzīves ritmu un kā cilvēki ar milzīgu gribasspēku atkal sakārto savu pasauli. Milzīgs kuģis vienā attēlā burtiski iebrauc dzīvojamajā mājā, bet nākamajā jau tiek nolaists atkal ūdenī. Bēdu sagrauta ģimene uz cunami sagrautas ēkas fona blakus fotogrāfijā pēc dažiem mēnešiem jau atguvusi dzīvotprieku un vismaz – pagaidu māju. Tikai tēvs paguvis nosirmot. Tomēr šoreiz lielāka nozīme ir tam, ka šīs 30 fotogrāfijas izstādītas Eiropas politiski svarīgākajā punktā – parlamentā. Un arī tam, ka izstādes atklāšanā piedalījās tāds politikas smagsvars kā parlamenta lielākās politiskās frakcijas Eiropas Tautas partijas prezidents Žozefs Dauls.

Šo eiropiešu cieņas un atbalsta apliecinājumu novērtē Japānas vēstnieks ES Kožiro Šiožiri: «Mēs nekad neaizmirsīsim jūsu solidaritāti!» Uzreiz pēc postošās 11. marta zemestrīces Eiropas kopiena Japānai sniedza maksimāli daudz palīdzības, cik nu cietušie ņēma pretim. Naudas izteiksmē – aptuveni desmit miljonu vērtībā. Pašlaik Japānas fiziskā atjaunošana turpinās. Pagaidu māju vietā tiek celtas jaunas, no gruvešiem atdzimst rūpnīcas, ceļi – visa infrastruktūra, un te būtu komerciāla interese arī Eiropas uzņēmējiem. Tomēr, šķiet, japāņi šo nišu vēlas paturēt vairāk vai mazāk noslēgtu. Neatkarīgās taujāts, vai arī eiropieši ir aicināti piedalīties Japānas būvēšanā, diplomāts Masahiko Fujihara atbild atturīgi: «Japānas pašvaldības iepirkumus publicē savās mājas lapās, un šī informācija ir pieejama ikvienam.»

Savukārt par iecerēto brīvās tirdzniecības līgumu Japānas pārstāvis izsakās izteikti pozitīvi. Šai ziņā viņa valsts un Eiropas Savienības intereses pilnībā saskanot – abas ir par liberalizētu ekonomiku, tātad – par tirdzniecības ierobežojumu atcelšanu.

Otrdien, 24.aprīlī, Eiropas Parlamentā (EP) Briselē tiks atklāta foto izstāde “Solidaritāte rekonstrukcijā: gads pēc Japānas lielās zemestrīces”. Tā veltīta atbalstam un solidaritātei, ko Japāna saņēmusi no Eiropas Savienības (ES) pēc aizvadītajā gadā notikušās postošās zemestrīces. Izstādi organizē EP deputāti Sandra Kalniete (Vienotība) un Arturs Zasada (Polija) kopā ar Japānas pārstāvniecību ES. Izstādi atklās EP lielākās politiskās frakcijas Eiropas Tautas partijas prezidents Žozefs Dauls un Japānas vēstnieks ES Kožiro Šiožiri.

Kalniete: “Eiropas sniegtais atbalsts japāņu tautai bija nozīmīgs un dziļi simbolisks žests, jo apliecināja, ka eiropieši savās domās un darbos ir kopā ar viņiem šajā grūtajā pārbaudījumu stundā. Tā bija solidaritāte,  ko viņi vienmēr atcerēsies un kas nav izmērāma ne naudā, ne graudā. Japānu un Eiropas Savienību šī nelaime ir vēl vairāk tuvinājusi, un es ļoti ceru, ka visdrīzākajā laikā mēs sāksim sarunas par brīvās tirdzniecības līguma noslēgšanu. Ar šo izstādi Japāna vēlas pateikties par atbalstu un parādīt Eiropai, ka Japāna ir atjaunojusi ievērojamu daļu no izpostītās infrastruktūras. Tas noticis apbrīnojami ātri.” Latvijas deputāte EP uzskata, ka nākotnē ievērojami varētu uzlaboties ekonomiskā sadarbība. Tāpat Kalniete atgādina, ka Japāna sniedz atbalstu ES cīņā ar parādu krīzi, veicot iemaksas vienā izveidotajiem aizdevuma mehānismiem.

Izstādē, kas EP telpās Briselē būs apskatāma no 24. līdz 27.aprīlim, varēs aplūkot 30 fotogrāfijas. Tajās redzams, kā atjaunota Japāna pēc postošās zemestrīces, kas notika 2011.gada 11.martā. ES atvēlēja 10 miljonus palīdzības sniegšanai Japānai.

2011.gada zemestrīce ir viena piecām postošākajam zemestrīcēm Japānas vēsturē, kas radīja milzīgu cunami Japānas piekrastē. Zemestrīcē gāja bojā ap 20 tūkstoši cilvēku, radās ievērojami infrastruktūras postījumi un avārijas Japānas atomelektrostacijās, kā rezultātā apkārtējā vidē noplūda bīstama radiācija.

Eiropas vēstures skolotāju asociācija EUROCLIO ikgadējā kopsapulcē 4. martā ievēlēja Eiropas Parlamenta (EP) deputāti Sandru Kalnieti par asociācijas atbalsta fonda prezidenti.

 
Savā uzrunā kopsapulces dalībniekiem Kalniete uzvēra, ka ir ļoti gandarīta par iespēju piedalīties Eiropas aktīvāko vēstures skolotāju atbalsta organizācijā.
 
”Es uzskatu to par novērtējumu manam līdzšinējam darbam Eiropas vēstures izlīguma veicināšanai, izpratnes veicināšanai par totalitāro režīmu, nacisma un komunisma, noziegumiem. Eiropiešiem tie ir jāpazīst vienlīdz labi,” teica Kalniete.
 
Tāpat Kalniete uzsvēra, cik svarīgi ir veidot līdzsvarotu vēstures izpratni Eiropas jaunās paaudzes vidū, kas, līdzās zināšanām par nacisma noziegumiem un holokaustu, sniegtu plašu informāciju arī par totalitārā komunisma noziegumiem, kas tika pastrādāti aiz Dzelzs priekškara.
 
“Apzinoties šo uzdevumu, es regulāri rīkoju informējošus pasākumus saviem kolēģiem EP deputātiem, parlamenta un Eiropas līmeņa politisko partiju darbiniekiem. Mums ir jāizmanto viss mūsu cilvēcisko un politisko kontaktu potenciāls, lai iekļautu mūsu stāstu Eiropas kopīgajā vēstures “mācību grāmatā”.
 
EUROCLIO ir Eiropas lielākā vēstures skolotāju apvienība, kurā piedalās 80 vēstures skolotāju un pasniedzēju biedrības no 51 valsts, to skaitā arī no Latvijas. EUROCLIO Padomes locekļu vidū ir Vaira Vīķe-Freiberga, Marts Lārs un Normans Deiviss. Organizācija veicina atbildīgu un inovatīvu vēstures mācīšanu no dažādiem redzespunktiem, kritisku domāšanu, savstarpēju cieņu un pretrunīgi vērtētu jautājumu cieņpilnu apspriešanu.
 
Kalnietes vadītā fonda galvenais uzdevums būs piesaistīt jaunus partnerus un līdzekļu EUROCLIO asociācijas pasākumiem un idejām.

Eiropas Parlamenta (EP) deputāte Sandra Kalniete (Vienotība, ETP grupa) ir aicinājusi EP deputātus aktīvi iesaistīties, lai risinātu jautājumu par Krievijas aizliegumu importēt dzīvos mājlopus no Eiropas Savienības (ES) dalībvalstīm.

Pēc Kalnietes iniciatīvas šis jautājums ir aktualizēts gan EP Lauksaimniecības, gan Starptautiskās tirdzniecības komitejās. Deputāti gatavojas Parlamenta plenārsesijā uzklausīt atbildīgos komisārus un aicināt viņus koordinēti rīkoties.

Kalniete uzskata, ka “ar šo prasību vien ir par maz – gan Komisijai, gan Padomei ir jāliek lietā visi tās rīcībā esošie līdzekļi, lai panāktu  aizlieguma atcelšanu. Galu galā Krievija ir pabeigusi sarunas par pievienošanās PTO un drīzumā kļūs par tās dalībvalsti. Šis lēmums ir pretrunā PTO saistību garam un burtam.”

Kalniete ir saziņā ar atbildīgajiem Eiropas institūciju ierēdņiem, kuri iesaistīti sarunās ar Krievijas iestādēm. Tomēr, kā atzinuši  Komisijas ierēdņi, viņu iespējas kaut ko ietekmēt ir ierobežotas.

Kalniete: „Nav šaubu, ka šis ir politisks jautājums, kas jārisina Eiropas vadošo politiķu līmenī. Nav pieļaujams, ka Krievijas protekcionisms nodara miljoniem lielus zaudējumus Latvijas, Igaunijas, Lietuvas, Polijas, Dānijas un citu valstu lauksaimniekiem”.

Krievijas lēmums aizliegt mājlopu importu no ES īpaši ietekmēs Baltijas valstis, kuras ir lielākās ES dzīvo cūku eksportētājas uz Krieviju - to eksporta vērtība 2011. gadā šajās valstīs sasniedza 60 miljonus eiro.

Iekšējā tirgus un patērētāju aizsardzības komiteja ir nozīmējusi Sandru Kalnieti par atbildīgo referentu komitejas atzinuma sagatavošanai par Eiropas enerģētikas infrastruktūras vadlīnijām. 19. martā komitejā par šo jautājumu notika pirmā diskusija.“Šīs Regulas priekšlikums ir vērsts uz Eiropas energotīklu attīstību, lai sasniegtu Savienības enerģētikas politikas mērķus — nodrošināt enerģijas iekšējā tirgus darbību, energoapgādes drošību un veicināt enerģijas tīklu savstarpēju savienojamību (integrāciju).

Šīs Regulas mērķis ir pilnībā integrēt enerģijas iekšējo tirgu, tostarp nodrošināt, ka neviena dalībvalsts nav izolēta no Eiropas tīkla.

Jaunajā Eiropas Savienības daudzgadu budžetā 2014. – 2020. gadam Komisija piedāvā izveidot jaunu programmu – Connecting Europe Facility. Tās ietvaros paredzēts  9 miljardus eiro atvēlēt prioritāto enerģētikas projektu attīstībai.

Regulas projekts nosaka ierobežotu skaitu Eiropas prioritāro koridoru un jomu, kas aptver elektroenerģijas un gāzes tīklus, kā arī naftas un oglekļa dioksīda transportēšanas infrastruktūru.

Projekts paredz, ka enerģētikas nozarē Savienības atbalsts projektiem nepārsniedz 50% no pētījumu un/vai darbu attiecināmajām izmaksām un līdzfinansējuma apjomu var palielināt līdz ne vairāk kā 80% darbībām, kas nodrošina lielu energoapgādes drošību reģionālā vai Savienības mērogā vai stiprina Savienības solidaritāti.

Protams, investīciju piesaiste enerģētikas infrastruktūrai pirmkārt ir jānoska tirgum. Tomēr daži enerģētikas projekti, īpaši tie, kas uzlabo energoapgādes drošību un atjaunojamo resursu izmantojošo ģenerējošo jaudu attīstību, nav pietiekami interesanti investoriem, īpaši salīdzinoši mazos un no Eiropas kopējos tīklos vēl neintegrētos, kur investīcijas atpelnīt saprātīgā laika posmā ir praktiski neiespējami.  Šajos projektos tad ir svarīgs Savienības līdzfinansējums.

Ir vairāki jautājumi, kuriem būtu jāpievērš uzmanība mūsu komitejas atzinumā:

1. Vai ir precīzi noteikta metodoloģija, kā tiek sadalītas izmaksas starp iesaistītajām pusēm projektu īstenošanā?  Var rasties situācija, kad projekts tieši skar divas valstis, kuras veic investīcijas, bet trešā valsts, neieguldot projektā investīcijas, varētu no tā gūt labumu. Tieši tādēļ svarīga ir izmaksu sadalīšanas metodoloģija.

2. Ne-Eiropas kompāniju loma. Šo projektu realizācijā būs iespējams piedalīties arī investoriem – kompānijām ārpus Eiropas Savienības. Tas ir atbalstāms priekšlikumus, tomēr uzskatu, ka šajā jautājumā nepieciešams precīzāk noteikt šo kompāniju pilnvaras un spēju ietekmēt lēmumus. Ņemot vērā, ka šie ir nacionālajai drošībai svarīgi projekti, ne-Eiropas investoriem nedrīkst būt veto tiesības kompānijas lēmumu pieņemšanā.

3. Tāpat no Komisijas puses es vēlētos redzēt skaidrāku izklāstu par to, kā tiks noteikti prioritārie projekti.

Cik zinu šobrīd arī nav veikts pētījums par to, kā šo projektu realizācija ietekmēs patērētājus un energoresursu cenas, kuras jau šobrīd ir samērā augstas. Šie projekti ir nepieciešami, bet patērētājiem par to ir jāmaksā sapratīga cena.

Tuvāko nedēļu laikā uzklausīšu citu kolēģu domas un uzskatu, ka mūsu komiteja ar šo viedokli var dot vērtīgu pienesumu kolēģiem no vadošās ITRE komitejas.”

Debatēs par pēdējo Eiropadomes sanāksmi, kurā ES valstu un valdību vadītāji parakstīja ES fiskālo paktu, eiroparlamentārieši kārtējo reizi centās rast atbildes uz jautājumu — kā darīt galu ekonomikas lejupslīdei? Deputāti arī apstiprināja īpašas komitejas par organizēto noziedzību izveidošanu un deva zaļo gaismu ES un ASV nolīgumam, kas izbeigs tā saukto „gaļas karu”.

Pirmdien, atklājot plenārsesiju, deputāti ieturēja klusuma minūti, pieminot Sīrijas represiju, terorisma un pirms gada notikušās Fukušimas kodolkatastrofas upurus.

Parlaments ar klusuma brīdi trešdien pieminēja arī 28 Šveicē notikušajā autobusa avārijā bojāgājušos, pārsvarā bērnus. Parlamenta priekšsēdētājs Martins Šulcs  pauda „visdziļāko līdzjūtību upuru ģimenēm un visiem tiem, ko skārusi šī katastrofa”.

Kopā ar Eiropadomes un Komisijas priekšsēdētājiem Hermani van Rompeju un Žozē Manuels Barrozu deputāti otrdien apsprieda 1. un 2. martā notikušā un galvenokārt krīzes risināšanai veltītā ES samita secinājumus.
 
Trešdien Parlaments apstiprināja īpašas komitejas par organizēto noziedzību, korupciju un naudas atmazgāšanu izveidošanu, kura darbosies vienu gadu. „Pretmafijas komiteja” izvērtēs, kā organizētā noziedzība ir ievijusies ES ekonomikas, pārvaldes un finanšu sistēmās.

Trešdien EP deputāti apstiprināja vienošanos, kas palīdzēs izbeigt divdesmit gadus ilgušo hormonu liellopu gaļas “tirdzniecības karu” ar ASV un Kanādu. Vienošanās paredz, ka ES saglabās aizliegumu ievest liellopu gaļu, kuras audzēšanā izmantoti hormoni, taču palielinās kvotas augstas kvalitātes liellopu gaļas importam.

Ar diabētu saistītās problēmas rada aptuveni 10% ES veselības aprūpes izdevumu, tādēļ ES jāizstrādā īpaša stratēģija, koncentrējoties uz profilaksi un slimības savlaicīgu diagnosticēšanu, deputāti uzsvēra trešdien.

Ceturtdien deputāti aicināja Nīderlandes valdību nosodīt šajā valstī nesen izveidoto tīmekļa vietni, kas mudina cilvēkus tur ievietot sūdzības par migrantiem no Centrāleiropas un Austrumeiropas.

Tāpat deputāti nosodīja Krievijas prezidenta vēlēšanās vērotos pārkāpumus un aicināja Vladimira Putina uzsākt „patiesu dialogu” ar protestētājiem.

Izraēlas bruņoto spēku veiktās kratīšanas Palestīnas televīzijas stacijās juridiskās un sociālās sekas bija EP cilvēktiesību debašu uzmanības centrā.

Vairāk informācijas www.europarl.europa.eu

Latvijas Avīze, 13.03.2012. (Viesturs Sprūde).

Negaidīti lielais žurnālistu pieplūdums Eiropas Parlamentā Briselē eirodeputātes Sandras Kalnietes sarīkotajā seminārā ”Dzīve pēc PSRS” liecina, ka 20 gadu senie notikumi, to izvērtējums un mācība joprojām saista ļaužu prātus kā Austrumos, tā Rietumos.

1991. gada 26. decembra lēmuma par PSRS pašlikvidēšanos atcerei sarīkotais pasākums Eiroparlamenta konferenču zāli pagājušajā nedēļā piepildīja tā, ka vēlāk pienākušajiem nācās meklēt vietas papildu krēslos. Kā runātāji bija aicināti ne tikai pieredzējuši politiķi, bet arī gados jauni, vēl 40 gadu vecumu nesasnieguši deputāti un eksperti, kuri brīvā stilā dalījās pārdomās un atbildēja uz publikas jautājumiem. Kā atzīmēja semināra atbalstītāja – Roberta Šūmaņa fonda – priekšsēdētājs Žans Dominiks Žuliani, PSRS sabrukums neapšaubāmi bija viens no 20. gadsimta ievērojamākajiem notikumiem, pat pagrieziena punkts cilvēces vēsturē, kura sekas jo tālu iestiepās politikā, ekonomikā, sociālajā jomā; kļuva iespējama ES un NATO paplašināšanās. Vienlaikus Žuliani atzina, ka austrumeiropieši un rietumeiropieši vēstures jautājumos viens otru joprojām pilnībā neizprot, taču tādas izpratnes veidošanās nav viegls process.

 Sandra Kalniete klātesošajiem aizrādīja, ka, runājot par Padomju Savienības sabrukuma iemesliem, bieži tiek aizmirstas Baltijas un Austrumeiropas tautu demokrātiskās kustības. To var uzskatīt par paradoksu, ka no 15 bijušajām PSRS republikām tikai trīs Baltijas valstis šobrīd uzskatāmas par stabili demokrātiskām un brīvām. Pārējās brīvību ir pat mazāk nekā 1992. gadā, kad vēl valdīja pēcpārbūves entuziasms un optimisms.

 ”Baltijā Eiropas identitāte bija lielāka nekā pārējās padomju republikās,” uzsvēra Kalniete. Tomēr demokrātiskie procesi, kas 90. gados tajās tika apspiesti, pēdējos gados atkal izlaužas, kā redzams, piemēram, Ukrainā, Gruzijā, Krievijā.

 Šajā sakarā aplausus izpelnījās krievu žurnālista un politologa Vladimira Karamurzas uzstāšanās. Viņš atgādināja, ka pēc PSRS sabrukuma Krievijā nav sarīkota neviena prāva pret tiem, kas pastrādāja noziegumus komunistiskā režīma vārdā, un īstenībā nav notikusi arī šo noziegumu publiska nosodīšana. ”Un tas nenotika ne tikai tādēļ, ka tam pretotos Krievijas varas augšslāņi, bet arī tādēļ, ka to nevēlējās tie daudzie Rietumu politiķi, kuri bija draugos ar PSRS un nealka, lai viņu vārdi tiktu atrasti padomju kompartijas un Valsts drošības komitejas arhīvos,” uzsvēra ASV dzīvojošais krievu žurnālists. Pēc viņa vārdiem, sekas ir bijušo komunistu un čekistu atrašanās pie varas mūsdienu Krievijā. Viņu atstāšana amatos tika attaisnota ar augsto profesionālo kvalifikāciju un nevēlēšanos rīkot ”raganu medības”, tomēr, kā, citējot bijušo disidentu Vladimiru Bukovski, atzīmēja Karamurza: ”Ja jūs nemedīsiet raganas, tās drīz atgriezīsies, lai medītu jūs. Un tas ir noticis.” Runātājs atgādināja, ka Krievijā 1990./1991. gadā galvenais PSRS sabrukuma dzinējspēks bija iedzīvotāju neapmierinātība ar ekonomisko stāvokli. Šobrīd opozīcijas mītiņos Krievijas pilsētās neredz ekonomisko prasību saukļus: ”Ir runa tikai par pilsoņu pašcieņu un cilvēka tiesībām. Tā ir progresīva, proeiropeiska, prodemokrātiska kustība.” Pēc Vladimira Karamurzas domām, tas, ka prezidenta vēlēšanās uzvarēja Vladimirs Putins, ir viņa ”Pirra uzvara”, jo ”Putina ēras” noriets faktiski jau sācies. ”Putina aiziešana jau ir tikai ”kad”, nevis ”vai” jautājums. Mums ir jāmācās no 20 gadu seniem notikumiem, jo mēs vairs nedrīkstam palaist garām otro izdevību un atkārtot vecās kļūdas.” 

Poļu eirodeputāte Sidonija Jedržejevska akcentēja jautājumu, kā varēja notikt, ka PSRS sabrukumu nespēja paredzēt neviens eksperts. Acīmredzot sagrūšanas process bija ārkārtīgi pakāpenisks.

 Pat nerunājot par sakariem ar rietumvalstīm, paradoksālā kārtā notikušais atviegloja sakarus arī bijušo sociālistisko valstu starpā, jo padomju gados pat vienai politiskajai nometnei piederošās Lietuvas PSR un Polijas robeža bija klāta dzeloņstiepļu žogiem un nocietināta. Režīmam cilvēku ceļošana šķita nevēlama pat komunistisko valstu starpā.

 Jedržejevskas teiktais saskanēja ar viņas Bulgārijas kolēģes Marijas Nedelčevas sacīto par ceļošanas brīvību kā vienu no lielākajiem PSRS likvidēšanas ieguvumiem. Nedelčeva noraidīja eiroskeptiķu mēģinājumus salīdzināt PSRS ar ES, jo vērtību sistēmas tajā ir radikāli atšķirīgas. Tikmēr deputāts no Vācijas federālās zemes Bavārijas Manfrēds Vēbers izteica apbrīnu tiem ļaudīm, kuri pirms 20 gadiem uzdrošinājās sacelties pret padomju režīmu. Vēbers atzinās, ka 1991. gada augustā, TV vērodams notikumus Maskavā, nevilšus uzdevis sev jautājumu, vai labklājīgajā Bavārijā atrastos kāds, kurš varētu kāpt uz tanka un teikt runu, kā to darīja toreizējais Krievijas vadītājs Boriss Jeļcins? ”Galvenais ir drosme,” viņš piebilda. Vācu eirodeputāts tāpat aicināja beigt dalīt ES valstis ”vecajās” un ”jaunajās” un komunisma vēstures mantojuma sakarā uzsvēra, ka totalitārie režīmi nav dalāmi labajos un sliktajos, jo ir vienādi ļauni.

ES vienotā tirgus nostiprināšana un tālāka attīstība ir ļoti svarīgs jautājums, pie kura jāstrādā, gatavojoties arī Latvijas prezidentūrai ES 2015.gadā, uzskata ekonomikas ministrs Daniels Pavļuts un Eiropas Parlamenta (EP) deputāte Sandra Kalniete.
Vairāk: http://em.gov.lv/em/2nd/?lang=lv&id=32274&cat=621

Konference  «Dzīve pēc Padomju savienības», 2012.gada 7. marts, Eiropas Parlaments, Brisele

Diskusija: 1991.-2011.: Divdesmit rekonstrukcijas gadi: valstis, robežas, tautas, kultūras, identitātes bijušajā padomju blokā un to ietekme mūsdienās

Sandra KALNIETES ievadvārdi:

 Sākšu ar ļoti personīgām atmiņām, kā es uzzināju, ka PSRS beidz pastāvēt. Šī ziņa mani sasniedza visikdienišķākajā situācijā. Es mazgāju traukus un ar vienu ausi klausījos TV ziņas. Stāstīja par Krievijas, Ukrainas un Baltkrievijas prezidentu tikšanos Belovežas gāršā. Pēkšņi dzirdu, ka viņi nolēmuši pārtraukt PSRS pastāvēšanu. Tā nu es tur stāvēju ar slapju salātu bļodu rokās un mēģināju aptvert š milzīgo ziņu, ka beigusi pastāvēt ļaunuma impērija, kas bija samalusi tik daudzu cilvēku likteņus un turējusi Dzelzs priekškara gūstā pusi Eiropas tautu. Es aicinu jūs, konferences dalībnieki, atcerēties to brīdi, kad jūs uzzinājāt, ka Padomju savienības vairs nav. Es aicinu arī panelistus dalīties savās atmiņās par šo pārdzīvojumu.  Vēsture nav tikai notikumi, fakti, dokumenti un arhīvi. Tā ir arī cilvēku dzīvā atmiņa. Vienmēr atcerēsimies, ka mēs neesam tikai pasīvi vēstures subjekti, bet arī tās dalībnieki un veidotāji.

Šodien,  atskatoties uz 20 gadu vēsturisko pārmaiņu pieredzi Eiropā, mums ir svarīgi saprast, kāpēc  PSRS sabruka un kādi bija  sekojošo 20 gadu demokrātisko pārmaiņu panākumi un kļūdas. Šī sapratne un pētījumi palīdzēs mums Eiropā veidot labāku demokrātisku pārmaiņu atbalsta politiku, kā arī palīdzēs izvairīties no kļūdām nākotnē .

Starp PSRS sabrukuma iemesliem, es īpaši gribētu atzīmēt vienu, salīdzinoši mazāk atzītu un pētītu. Runa ir par demokrātisko tautas kustībām Austrumeiropā un Baltijas valstīs, kas līdzās politiskiem, ekonomiskiem, stratēģiskiem un ģeopolitiskiem iemesliem spēlēja nozīmīgu lomu PSRS sabrukumā. .

Šo tautas kustību mērķis bija atjaunot neatkarīgas, demokrātiskas, eiropeiskas nācijvalstis.  Tās skaidri orientējās uz Rietumu vērtībām,  savas vietas atgūšanu brīvo Eiropas valstu saimē, kur tās vienmēr bija piederējušas.

Šīs masveida kustības radās tiklīdz Gorbačeva reformu rezultātā  komunistiskais režīms atslābināja represīvo kontroli pār sabiedrību. Tieši šo plašo demokrātisko kustību esamība bija viena no  tām lietām, kas atšķīra Austrumeiropas un Baltijas valstu mierīgās revolūcijas no citām vēlākajām postpadomju valstīm.

Atšķirībā no Baltijas valstīm, Krievijas un pārējo 11 savienoto republiku «suverenitāšu parāde » – kā to rūgti dēvēja Gorbačovs – drīzāk izskatījās pēc veikla nomenklatūras manevra nekā pēc tautas gribas izpausmes. Esošajai padomju elitei izdevās saglabāt varu, tai piešķirot jaunu ideoloģisku dizainu un tajā daloties ar jaunkapitālistu slāni. 1990.-1991. gados demokrātiskie spēki lielākajā PSRS daļā vēl bija tikai veidošanās procesā, tāpēc demokrātiskās revolūcijas tālāku attīstību izdevās samērā viegli apturēt. 

Šodien, 20 gadus pēc PSRS sabrukuma, daudzas pēcpadomju valstis ir pat mazāk demokrātiskas nekā tās bija 1992. gadā!

Saskaņā ar organizācijas Freedom House veidoto Brīvība pasaulē  (Freedom in the World) indeksu 2012. gadā tikai trīs valstis – Igaunija, Latvija un Lietuva – ir brīvas. Piecas ir daļēji brīvas un septiņas – nebrīvas.

(Uzziņai: FreedomHouse Pasaules Brīvības indeksā 2012. gadā Turkmēnija, Uzbekija, Tadžikija, Azerbaidžāna, Baltkrievija, Kazahija, Krievija – ir Not Free, Ukraina, Kirgīzija, Armēnija, Gruzija, Moldova – Partly Free un tikai trīs Baltijas valstis – Free)

Kāmēr Igaunija ir  viena no eirozonas stabilākajām un modernākajām demokrātijām, tikmēr turpat blakus Baltkrievijas diktatoriskais režīms turpina mest izaicinājumu Eiropas pamatvērtībām.

Kāpēc  baltiešiem ir izdevies sasniegt to, kas daudz lēnāk un sāpīgāk veidojas citviet?

* Baltijas tautām bija skaidrs mērķis un virszudevums -  atjaunot valstiskumu un pēc iespējas ātrāk integrēties Eiropā,

* šo mērķi konsekventi īstenojas organizētas, disciplinētas, miermīlīgas  un plašas  demokrātiskās nacionālās pašnoteikšanās kustības,

* šīs kustības, kuras kļuva par politisko pamatu jaunajai demokratiskajai varas struktūrai, no savas darbības pirmās dienas konsekventi un plaši sadarbojās ar partneriem Rietumos valstiskuma atjaunošanā un demokrātijas know-how pārņemšanā,

* protams, savu lomu spēlēja arī Rietumeiropas un Ziemeļeiropas ģeogrāfiskais tuvums un neatkarīgā valstiskuma pieredze starpkaru periodā,

* Un, beidzot, Eiropas Savienības dalības perspektīva

Tieši  perspektīva būt pilnvērtīgiem partneriem pie ES un NATO galda bija viens no svarīgākajiem dzinējspēkiem Austrumeiropas un Baltijas valstu sabiedrību attīstībā pēc PSRS sabrukuma par liberālām demokrātijām. Tā ļāva īstenot sāpīgas un ne vienmer populāras reformas. Tā deva konkrētu tiesiskas demokrātiskas pārvaldības modeli. Eiropeiskā identitāte bija svarīga nacionālās identitātes sastāvdaļa.

Un kāpēc citas postpadomju valstis un sabiedrības ir “nebrīvas”?

* 1990./91. gadā tajās neizveidojās plašas demokrātiskās kustības,

* PSRS laika komunistiskās partijas nomenklatūrai izdevās demokrātiskās revolūcijas “atlikt” un izveidot kvazidemokrātisku plutarhiju – plutokrātijas  (bagāto vara) un  oligarhijas (dažu vara) kombināciju,

* Rietumeiropas valstu griba un gatavība iesaistīt Austrumeiropas valstis Eiropas integrācijas procesā bija ierobežota,

Rietumeiropa pieņēma nozīmīgu lēmumu strādāt ar Centrālo Eiropu un Baltijas reģionu ar mērķi tos iekļaut Eiropas Savienībā un NATO. Diemžēl, Eiropa nepietika tālredzības attīstīt nopietnas struktūras, kas atbalstītu demokrātiskās reformas tālāk uz austrumiem.

* postpadomju sabiedrībās bija vājāk izteikta Eiropas identitāte, piederības sajūta Eiropai un politiskā griba šo piederību institucionalizēt. Es pat apgalvotu, ka demokrātisko reformu ātrums un efektivitāte pēcpadomju valstīs ir tieši proporcionāla šo valstu sabiedrību eiropeiskās identitātes  stiprumam.

Tomēr demokrātiskās pārmaiņas pēcpadomju telpā ir nenovēršamas, kā to ir apliecinājušas “krāsainās revolūcijas”  Gruzijā, Ukrainā, Kirgīzijā, attīstība Moldovā un nesenie protesti pret Putina režīmu Krievijā. Patiesībā šis process ir bijis tikai “iekonservēts” un šī notikumu attīstība ir deviņdesmitajos gados nepiepildīto tautas revolūciju loģisks turpinājums jaunā pakāpē un citā aktivitātē. Pēcpadomju tautas ir tā nogurušas no savu vadītāju nemakulības un visatļautības, no brīvības apspiešanas, tāpēc bijušajā PSRS teritorijā demokrātisku pārmaiņu vilnis ir nenovēršams.

Viens no šo pamaiņu svarīgākajiem jautājumiem ir jautājums par Krieviju – Putina režīms ir bijis pēcpadomju telpas, un ne tikai tās, autokrātu atbalsta un iedvesmas avots.

Krievijas prezidentam Vladimiram Putinam ir dota pēdējā iespēja, lai mainītu Krievijas politikas kursu un pārveidotu Krieviju. Ceru, ka prezidents Putins izmantos savu jauno – lai arī apšaubāmās vēlēšanās iegūto -  mandātu, lai padarītu Krieviju par modernu demokrātisku valsti. Pēdējo mēnešu protesti ir pierādījuši, ka Krievijā cilvēki ir nobrieduši pārmaiņām un nevēlas samierināties ar autokrātisko režīmu. Ja Putins nemainīsies un nepildīs tos reformu solījumus, kurus devis vēlētājiem savas priekšvēlēšanu kampaņas laikā, tad viņu var piemeklēt līdzīgs liktenis kā Ēģiptes un Tunisijas vadītājus, kuri savulaik arī it kā tika “ievēlēti” ar pārliecinošu pilsoņu balsu vairākumu.

Šodien Padomju Savienības sabrukuma mācības mums Eiropā ir svarīgas, jo mums tepat līdzās ir milzīgās pārmaiņas, ko  rada Arābu pavasaris. Vēl arvien mēs nevaram būt droši, ka tas izvērtīsies par līdzīgu panākumu stāstu, kā Austrumeiropa un Baltijas valstis. Mums ir jādara viss, lai palīdzētu Arābu pavasara tautām izvairīties no tiem bezdibeņiem, kuri piemeklēja daudzas postpadomju valstis.