Tāpat viņa norādīja uz Ministru prezidenta Valda Dombrovska paveikto ekonomiskās situācijas stabilizēšanā Latvijā.

Norādot uz tuvējām Saeimas vēlēšanām, S.Kalniete teica: „Esmu pārliecināta, ka pēc Saeimas vēlēšanām VIENOTĪBAI no apvienības ir jāpārtop par  politisko partiju. VIENOTĪBAI ir jākļūst par lielāko un spēcīgāko politisko partiju Latvijā, kas spēs pārstāvēt visplašāko sabiedrības daļu – vidusslāni, darītājus un savas valsts patriotus. Tādi mēs varam kļūt tad, ja  iesaistām  politikā nevis dažus simtus, bet vairākus tūkstošus biedru. (..) Ir daži vienkārši mehānismi, kas veiksmīgi darbojās citās Eiropas valstīs, kas veicina – spēcīgas, stabilas un ilgstošas valdības. Tas nozīmē lielākas partijas un apvienības, skaidrākas koalīcijas.”
 
Arī viņa tāpat kā daudzi citi sanāksmes dalībnieki atzina V.Dombrovska spēju nosvērti un neatlaidīgi veikt reformas valstī, nostādot to atkal uz stabilas attīstības ceļa: „Dombrovskis ar savu nesatricināmo mieru un inteliģento loģiku izrādījās īstais cilvēks īstajā vietā un īstajā laikā. Pateicoties Latvijas cilvēku izturībai un pacietībai, Dombrovska valdībai izdevās novērst valsts bankrotu, stabilizēt ekonomiku un uzsākt ceļu uz izaugsmi. 18 mēnešus vēlāk visi galvenie ekonomikas rādītāju pakāpeniski uzlabojas – eksports palielinās, bezdarbs samazinās, nacionālais kopprodukts pieaug, nodokļu ieņēmumi pārsniedz plānotos. Šodien Latvijas stāsts ir kļuvis par paraugu citām Eiropas valstīm un tautām, kurām ieņēmumu un izdevumu sabalansēšana vēl tikai stāv priekšā.”
 
Kā jau ziņots 2. un 3. septembrī Rīgā notiks lielākās un ietekmīgākās Eiropas Parlamenta politiskās grupas – Eiropas Tautas partijas, Kristīgo demokrātu sanāksme “Driving recovery: solutions for Latvia, solutions for Europe” (Virzot attīstību: risinājumi Latvijai, risinājumi Eiropai). Pasākumā diskutēs par ekonomiskās krīzes sekām, un ko Eiropa var mācīties no Latvijas pieredzes krīzes pārvarēšana un ekonomikas stabilizēšanā.
 
Divas VIENOTĪBAS partijas – „Jaunais laiks” un „Pilsoniskā savienība” ir ETP grupas locekles.

Latvijas gatavojas vēlēšanām. Tās kļūs par referendumu Latvijas sadarbībai ar Eiropas institūcijām un Rietumu sabiedrotajiem ekonomiskās krīzes pārvarēšanā. Tie būs Latvijas vēlētāji, kas izšķirs, vai pēc vēlēšanām valsts turpinās īstenot patreizējās labēji centriskās valdības drosmīgo reformu politiku kopā ar Eiropu un SVF, vai arī cita valdība radikāli mainīs Latvijas stratēģisko izvēli, atsakoties no reformām un meklējot aizdevējus citur.

2009. gada martā, krīzes visdziļākajā brīdī, nespējot vienoties par sāpīgām, bet vajadzīgām reformām, krita Latvijas valdība. Valsts prezidents uzticēja jaunas valdības veidošanu Eiropas Parlamenta deputātam Valdim Dombrovskim, kurš uzņēmās atbildību par valsti situācijā, kurā daudzi Latvijas bankrotu uzskatīja par nenovēršamu.

Tomēr Dombrovskis ar savu nesatricināmo mieru un inteliģento loģiku izrādījās īstais cilvēks īstajā vietā un īstajā laikā. Pateicoties Latvijas cilvēku izturībai un pacietībai, Dombrovska valdībai izdevās novērst valsts bankrotu, stabilizēt ekonomiku un uzsākt ceļu uz izaugsmi. 18 mēnešus vēlāk visi galvenie ekonomikas rādītāju pakāpeniski uzlabojas – eksports palielinās, bezdarbs samazinās, nacionālais kopprodukts pieaug, nodokļu ieņēmumi pārsniedz plānotos. Šodien Latvijas stāsts ir kļuvis par paraugu citām Eiropas valstīm un tautām, kurām ieņēmumu un izdevumu sabalansēšana vēl tikai stāv priekšā.

Iedzīvotāju vērtējums Dombrovska darbam ir augstāks, nekā citiem Latvijas premjeriem pašos “treknākajos” gados. Pārsteidzoši, bet cilvēki vairāk uzticas valdībai, kuras laikā samazinājušās algas un sociālie pabalsti, palielinājušies nodokļi un bezdarbs. Šī paradoksa skaidrojums ir viens – godīga politika. Ticība tam, ka valdību beidzot vada kompetents un nesavtīgs valstsvīrs, ir ļāvusi pieņemt smagus, bet vajadzīgus lēmumus. Tāpēc ļausim Dombrovskim strādāt!

Pirms Dombrovska uzticības krīze politiskajai sistēmai bija sasniegusi kritisku robežu. Tagad pamazām šī uzticība atjaunojas. Tomēr ļoti nopietni riski vēl ir priekšā. Pēc vēlēšanām mums būs jāturpina valsts izdevumu un ieņēmumu sabalansēšana. Tas nenovēršami nozīmē pārmaiņas gan nodokļu un sociālās drošības sistēmā, gan arī valsts funkciju pārskatīšanu.

Lai cik nereālus un absurdus solījumus nedāļātu mūsu politiskie konkurenti, VIENOTĪBA nedrīkst ļauties populisma kārdinājumiem un solīt neiespējamo. Ja mēs pievilsim pilsoņus, tad sūri grūti iekarotā uzticība būs atkal pazaudēta.

Uzticība ir ļoti svarīga godīgas politikas vērtība, kas apliecina valdības un sabiedrības dialoga dziļumu un demokrātijas patieso stāvokli. Mēs visi zinām, ka Eiropa ir tik stipra, cik stipras un pilnīgas ir to dalībvalstu demokrātijas. Labās demokrātijās ir labāk iespējams pieņemt arī labus ekonomiskos lēmumus.

Tāpēc VIENOTĪBAI ir aktīvi jāiesaistās un jāveicina sabiedrībā diskusija par politiskās sistēmas reformu, kas ļautu uzlabot demokrātiju Latvijā. Mums ir nepieciešama politisko spēku konsolidācija un politiskā stabilitāte. Viens no svarīgākajiem darba virzieniem tuvākajos gados būs politisko spēku konsolidācija. Politiskā apvienība VIENOTĪBA, kura ir izveidojusies no trim partijām, ir šādas konsolidācijas piemērs.

Esmu pārliecināta, ka pēc Saeimas vēlēšanām VIENOTĪBAI no apvienības ir jāpārtop par politisko partiju. VIENOTĪBAI ir jākļūst par lielāko un spēcīgāko politisko partiju Latvijā, kas spēs pārstāvēt visplašāko sabiedrības daļu – vidusslāni, darītājus un savas valsts patriotus. Tādi mēs varam kļūt tad, ja iesaistām politikā nevis dažus simtus, bet vairākus tūkstošus biedru. Slovēnijā, kur dzīvo 2 miljoni iedzīvotāji, radniecīgajā Slovēnijas demokrātiskajā partijā ir 28 tūkstoši biedru!

Latvijā pēc neatkarības atjaunošanas ir bijušas 15 valdības. Šī politiskā nestabilitāte ir būtiski kaitējusi valsts attīstībai. Ir daži vienkārši mehānismi, kas veiksmīgi darbojās citās Eiropas valstīs, kas veicina – spēcīgas, stabilas un ilgstošas valdības. Tas nozīmē lielākas partijas un apvienības, skaidrākas koalīcijas.

Pēc Saeimas vēlēšanām valdību jāveido Saeimas lielākās frakcijas virzītam premjera kandidātam. Tam ir jākļūst par principu, ko visi politiskie spēki respektē. Tas veicinātu lielu politisko apvienību un ilgtermiņa valdības koalīciju veidošanos. Tas atbrīvotu mūsu premjerus no nepārtrauktiem demisijas riskiem un ļautu ātrāk un noteiktāk pieņemt lēmumus.

Politiskās stabilitātes labad Latvijas likumdošanā būtu jānostiprina “konstruktīvās neuzticības” princips. Proti, esošo valdību un premjeru var gāzt, tikai vienlaikus apstiprinot amatā jaunu premjeru un valdību. Šī norma labi ir kalpojusi Vācijā, tā palīdzēs nodrošināt politisko stabilitāti arī Latvijā.

VIENOTĪBAI ir jāuzņemas atbildība par pakāpenisku politiskās sistēmas reformu, padarot deputātus tuvākus vēlētājiem. Mēs, Pilsoniskā savienība, daudzkārt esam rosinājuši vēlēšanu sistēmas reformu, pārejot uz lielāku vēlēšanu apgabalu skaitu, tiešām pilsētu mēru un tiešām Valsts prezidenta vēlēšanām. Esmu pārliecināta, ka mums izdosies pārliecināt mūsu partnerusVIENOTĪBĀ par šo lēmumu nepieciešamību.

Protams, šādas izmaiņas prasītu plašu atbalstu sabiedrībā un konstitucionālo vairākumu parlamentā. Tās prasītu arī plašu sabiedrisko diskusiju, savdabīgu konstitucionālo konventu. Bet pārmaiņu nepieciešamība ir acīmredzama – pilsoņu uzticība parlamentam un partijām ir tik zema, ka bez pilsoņu iesaistīšanās politiskas sistēmas “pārstartēšana” nenotiks.

Paldies par uzmanību!

Publicēts: 28.08.2010, Latvijas Avīze

Eiropas vēstures muzejs netaps viegli

Jau pēc trim gadiem Briselē plānots atvērt jaunu Eiropas vēstures muzeju, kurā vienuviet būtu pieejams visdažādāko vēstures aspektu apkopojums. Ņemot vērā to, ka ES pievienojušās arī valstis, kas ilgu laiku atradās aiz “dzelzs priekškara”, būtiski ir muzeja veidotāju pulkā iekļaut arī Baltijas vēsturniekus un ekspertus. Pie šādas atziņas nule notikušajā diskusijā ES mājā nonāca pašmāju vēstures pārzinātāji.

Eiroparlamentāriete Sandra Kalniete, politologs Viktors Makarovs, vēsturniece, Okupācijas muzeja pārstāve Ieva Gundare, Latvijas Nacionālā vēstures muzeja direktora vietniece Anita Meinarte, kā arī Valsts prezidenta padomnieks vēstures jautājumos Antonijs Zunda uzsvēra, ka ir būtiski formulēt visu 27 ES dalībvalstu vēsturi 20. gadsimtā, lai gan tas ir ļoti ambiciozs un nebūt ne vienkāršs projekts. “Sniegt objektīvu skatījumu uz vēsturiskajiem notikumiem būs ļoti sarežģīts uzdevums, jo vēsture balstās uz liecībām, kuras snieguši cilvēki – viņu subjektīvās izjūtas,” tā A. Zunda.

Savukārt A. Meinarte, kas piedalās muzeja akadēmiskās komitejas darbā, uzsvēra, ka muzejs būs ne tikai vēstures ekspozīcija, bet arī zinātnieku tikšanās un darba vieta. “Muzeja izveide ir milzīgs izaicinājums, jo tas tiek veidots no nulles – ēka Briselē ir izvēlēta līdzās Eiropas Parlamentam, taču tā jāpārbūvē muzeja vajadzībām, un ir ļoti daudz jautājumu par eksponātiem – kuri būs pastāvīgi izstādīti, vai būs to rotācija izstādēs?” skaidro A. Meinarte.

Jāatzīmē, ka muzejs gan pats nodarbosies ar eksponātu vākšanu, gan tos varēs īslaicīgai ekspozīcijai piedāvāt dalībvalstu muzeji.

Tikmēr pašu Eiropas Parlamenta deputātu vidū ir ļoti atšķirīga attieksme pret jaunveidojamo muzeju, tādēļ būtisks būs viņu atbalsts jautājumā par finansējuma piešķiršanu budžetā tā tapšanai. “Politiķiem nav tiesību iejaukties vēstures izpētē, politiķiem jāveicina un jāveido apstākļi, lai vēsturnieki varētu strādāt un pētīt, lai varētu izveidot vienotu konceptuālu izpratni par Eiropas vēsturi. Piemēram, katrs Rietumeiropas skolēns zina, ka nacisms ir noziegums, bet par totalitārā komunisma noziegumiem vai par notikumiem Eiropas valstīs aiz dzelzs priekškara nav izpratnes – par pretošanās kustībām, disidentismu, atmodas notikumiem,” uzsvēra S. Kalniete.

Bet, vērtējot dokumentu “Eiropas vēstures muzeja koncepcija un pamatprincipi”, kura izstrādē nepiedalījās neviens no Baltijas vēsturniekiem, eksperti atzina, ka tas tomēr ir pieņemams un labs. Taču diskusijas gaitā, iesaistoties arī auditorijai, izkristalizējās koncepcijas papildinājumi un precizējami gan par atsevišķiem Eiropas vēsturei nozīmīgiem vēstures faktiem, gan par lietoto terminoloģiju. Eksperti atzina, ka koncepcijā vairāk jāpievēršas Eiropas vērtībām un demokrātijas attīstībai.

***

Uzziņa

Eiropas vēstures muzeju Briselē plānots atklāt 2014. gadā.

Muzeja idejas ierosinātājs ir bijušais Eiropas Parlamenta priekšsēdētājs Hanss Gerts Poterings. Eiropas vēstures muzeja koncepcijā definēts, ka muzejs jāveido kā mūsdienīgs izstāžu, dokumentācijas un informācijas centrs. Tajā jābūt gan pastāvīgajai ekspozīcijai (paredzamā platība – līdz 4000 m2), gan arī telpām, kurās izvietot īstermiņa izstādes.

Ekspozīcijas ļaus izprast to, ka vienota Eiropa, pamatojoties uz kopīgām vērtībām, var īstenot kopīgu, mierpilnu sadzīvi progresa virzītā pasaulē. Eiropas vēstures muzejs rosinās iedzīvotājus plaši iesaistīties apvienotās Eiropas politisko lēmumu pieņemšanā.

Vairāk skatīt: http://www.europarl.europa.eu/meetdocs/2004_2009/documents/dv/745/745721/745721_lv.pdf3

Pasākumā diskutēs par ekonomiskās krīzes sekām, un ko Eiropa var mācīties no Latvijas pieredzes krīzes pārvarēšana un ekonomikas stabilizēšanā. Paredzams, ka šajā sanāksmē piedalīsies vadošie Eiropas Tautas partijas grupas deputāti, Eiropas Savienības enerģētikas komisārs Ginters Otingers, Attīstības komisārs Andris Piebalgs, Ministru prezidents Valdis Dombrovskis, ekonomikas ministrs Artis Kampars, Vienotības priekšsēdētājs Ģirts Valdis Kristovskis un līdzpriekšsēdētāja Solvita Āboltiņa, Latvijas eiroparlamentārieši  – Sandra Kalniete, Krišjānis Kariņš un Inese Vaidere, kā arī eksperti un ekonomikas analītiķi.

Patlaban Eiropas Tautas partijas grupa ir lielākais un ietekmīgākais politiskas spēks Eiropas Parlamentā (265 no 736 deputātiem).  Latviju šajā politiskajā grupā pārstāv deputāti Krišjānis Kariņš, Inese Vaidere  un Sandra Kalniete. Eiropas Tautas partijas grupas priekšsēdētājs ir Džozefs Dauls.

Eiropas Tautas partijas grupas sanāksme notiks viesnīcā  Radisson Blue Daugava, Kuģu ielā 24. Sanāksme ir atvērta masu mediju pārstāvjiem!

“Eiropa nekad nespēs būt vienota, ja mēs neatzīsim mūsu kopējo vēsturi un nenosodīsim staļinisma un nacisma režīmu pastrādātos noziegumus pret Eiropas cilvēkiem,” uzskata deputāte S. Kalniete, kura jau iepriekš vairakkārt ir aicinājusi staļinisma režīma pastrādātos noziegumus pielīdzināt nacisma režīma pastrādātajiem noziegumiem. Deputāte uzskata, ka cilvēku uzdevumus ir atgādināt par noziegumiem, kurus pastrādāja šie divi režīmi Otrā pasaules kara laikā, lai tas vairs nekad neatkārtotos.

Vēstulē deputāti atgādina, ka bijušajā Padomju Savienībā un tās satelītvalstīs staļinisma režīma upuru skaits sasniedz ap 20 miljoniem cilvēku, tomēr cilvēki, kuri ir vainojami viņu nāvē, ļoti bieži ir palikuši nesodīti. Tāpat deputāti arī uzsver, ka EP jau 2008. gadā pieņēma deklarāciju par 23. augustu kā Eiropas staļinisma un nacisma upuru atceres dienu.

Pēc S. Kalnietes iniciatīvas 2010. gada pavasarī Eiropas Parlamentā tika izveidota Eiropas vēstures izlīguma grupa. Tās mērķis ir veidot vienotu izpratni par Eiropas vēsturi. Grupā darbojas ap 50 EP deputātu, tai skaitā arī bijušais EP priekšsēdētājs Hanss Gerts – Poterings.

Autors: Ināra Mūrniece

Grib izmantot iespējas, ko sniegs Polijas un Ungārijas prezidentūras

Vēstures jautājumi un nacisma un totalitārā komunisma noziegumu pielīdzināšana Eiropas Parlamentā (EP) joprojām ir karsta tēma. Jau rakstījām, ka šobrīd top patiesi vērienīgs Eiropas Vēstures muzeja projekts, un pie tā strādā ekspertu grupa bijušā EP priekšsēdētāja, tagad eirodeputāta Hansa Gerta Poteringa vadībā. Tā uzdevums: Eiropā veidot vienotāku vēstures izpratni, kurā Austrumeiropas un Centrāleiropas vēstures koncepcijas nebūtu nodalītas, kā arī skaidrot, ka totalitārais komunisms bija tikpat noziedzīgs režīms kā nacisms. Pirms pāris mēnešiem, pateicoties arī EP, izveidota neformāla eiroparlamentāriešu Vēstures grupa ar līdzīgu mērķi. Pagaidām tā paguvusi noturēt savu pirmo sanāksmi un plāno darbu aktīvi uzsākt rudens sesijas laikā, kad uz sēdēm sanākšot reizi mēnesī. Pagaidām šī grupa vieno 30 dažādu valstu eiroparlamentāriešus galvenokārt no Austrumeiropas: Baltijas, Rumānijas, Slovēnijas, Bulgārijas, Ungārijas, Polijas, kā arī no Somijas, Francijas un Vācijas. Jāuzsver, ka Vēstures grupā ir arī EP viceprezidents Lāslo Tokešs (Rumānija). Latviju tur pārstāv Sandra Kalniete (Pilsoniskā savienība), kura ievēlēta par šīs grupas vadītāju, kā arī Inese Vaidere (Pilsoniskā savienība) un Krišjānis Kariņš (“Jaunais laiks”).

Vēstures grupa izveidojusi mājas lapu (http://EUreconciliation.wordpress.com), kas šobrīd gan vēl ir tapšanas stadijā. Iecerēts, ka tā būs interneta resurss, kas interesentiem piedāvās saites uz datu bāzēm un pētniecības institūcijām, kas nodarbojas ar nacisma un totalitārā komunisma noziegumu izpēti. Grupa gatavo vēstuli, ko plānots nosūtīt ES valstu valdībām, pievēršot uzmanību pērn pieņemtajai EP rezolūcijai. Tā aicināja ES valstis ieviest 23. augustu kā oficiālu nacisma un totalitārā komunisma režīmu upuru piemiņas dienu. Lai gan to parakstīja vairākums eiroparlamentāriešu, tomēr daudz kur tā palikusi bez atbalss.

Lai gan Eiropas Parlamentā ir vērojams progress vienotākas Eiropas vēstures izpratnes radīšanā un situācija ir daudz labāka nekā pirms četriem pieciem gadiem, I. Vaidere atzīst: “Vēsture ir samērā grūts jautājums, kas nepārtraukti jāskaidro. Daudzi deputāti, sevišķi no partijām, kuras savulaik intensīvi sadarbojušās ar Padomju Savienību, nevēlētos, lai plašākā nozīmē tiktu runāts par komunisma noziegumiem un gatavi nosodīt vien “totalitārā komunisma” noziegumus. Tāpēc rezolūcijās parādoties dažādi kompromisi.

Nākotnē grupa uz sēdēm plāno aicināt dažādu valstu totalitārisma pētniecības institūciju pārstāvjus un vēstures skolotājus, stāsta S. Kalniete. Grupa vēstures skaidrošanai vēlētos pilnībā izmantot tās iespējas, ko sniegs 2011. gadā gaidāmās Polijas un Ungārijas prezidentūras, jo tieši Austrumeiropas valstis šajā ziņā ir “ES motors”. Tāpat nākamgad gaidāms zīmīgs datums, kad ar PSRS sabrukumu 1991. gada decembrī Eiropā noslēdzās 20 gadu pārmaiņu process, kura daļa bija arī Baltijas valstu atmoda, un “būtu vērts šo gadadienu pieminēt Eiropas Parlamenta līmenī”, uzsver S. Kalniete.

Tajā pašā laikā Latvijā plāni par Latvijas vēstures kā atsevišķa mācību priekšmeta ieviešanu uz priekšu virzās gliemeža gaitā, bet tikām Krievijas konsulāts Latvijā pamanās rīkot tendenciozus konkursus, jauniešiem uzspiežot Krievijas oficiālo vēstures traktējumu. S. Kalniete: “Runas par Latvijas vēstures kā atsevišķa mācību priekšmeta pasniegšanu bieži vien atduras pret apgalvojumu, ka vēsture ir jāmāca kompleksi. Pasaulē pieejas ir dažādas. Esmu dziļi pārliecināta, ka mazo tautu vēsture ir jāmāca atsevišķi, jo pasaules vēstures kopainā dominē lielās impērijas, lielie iekarojumi, lielās civilizācijas, bet mazāku tautu vēsturei mēdz paiet garām. Divdesmit gadu laikā pēc neatkarības atjaunošanas iedzīvotāji atsvešinājušies no politikas un aizmirsuši, ka Latvijas politiku neveido kādi mistiski “svešie”, bet gan pašu ievēlēti politiķi. Neiesaistoties politikā, iedzīvotāji ļāvuši vienai nelielai grupai būt pie varas un īstenot konkrētus lēmumus, kā arī vairīties no jautājumiem, kuru skaršana Krievijas oficiālajai varai varētu nepatikt. Un Latvijas vēsture ir viens no šādiem jautājumiem.”

http://www2.la.lv/lat/latvijas_avize/jaunakaja_numura/saimnieciba/?doc=81615&date=2010-06-09

Alberts Dess un vēl trīs EP Lauksaimniecības komitejas pārstāvji vakar pēc EP deputātes Sandras Kalnietes īpaša ielūguma ieradās Latvijā, lai gūtu ieskatu, kā saimnieko zemnieki laukos un ko par taisnīgu Kopējo lauksaimniecības politiku (KLP) domā lauksaimnieku organizāciju pārstāvji un nozares eksperti. Mērķis, ar kādu Sandra Kalniete aicinājusi ierasties EP kolēģus Latvijā, ir vēlme pārliecināt, ka atbalsta atšķirībām starp ES lauksaimniekiem jābūt pēc iespējas mazākām un pašreizējai netaisnībai jādara gals pēc iespējas ātrāk. Pārliecināšanas darbs šobrīd ir īpaši svarīgs, ņemot vērā, ka EP jau apstiprināts viens ziņojums par KLP pēc 2013. gada un šobrīd uzsākts darbs pie nākamajiem diviem, kurā detalizētāk būs izklāstīts EP viedoklis par to, kā sasniegt godīgu un taisnīgu ES kopējo lauksaimniecības politiku.

Atbalsts nenodrošinot attīstību

Par laimi, EP deputāti vairs nav īpaši jāpārliecina, ka pašreizējā tiešo maksājumu sadale ES lauksaimniekiem ir negodīga. To apliecina arī A. Dess, demonstrējot zināšanas par atbalsta maksājumu atšķirībām: “Mēs zinām, ka Latvijā zemnieki saņem vidēji 78 eiro par hektāru, bet Grieķijā – apmēram 500 eiro. Pēc 2013. gada šai atšķirībai jābūt izlīdzinātai. ES ir jānodrošina godīgāka konkurence. Uzdrošinos pajokot – tas, ka kādā no ES valstīm ir lielāki maksājumi, vēl nenodrošina, ka šī valsts spēj veiksmīgi attīstīties.” Ar to dodot mājienus Grieķijas virzienā, kura, kā zināms, saņem bagātīgas ES subsīdijas, taču nokļuvusi vēl lielākā ekonomikas ķezā nekā daudz mazāk subsidētā Latvija.

Eiroparlamentārietis, neskatoties uz nepārprotamo norādi, ka Latvijas zemniekiem nav pamata cerēt uz vienlīdzīgiem atbalsta maksājumiem, tomēr apliecināja, ka sirdī un dvēselē ir Baltijas valstu draugs un ir gatavs aizstāvēt Baltijas valstu intereses. Par to gādājot viņa kolēģe Sandra Kalniete.

Taču maksājumu izlīdzināšana nav vienīgais karstais jautājums KLP reformas sakarā. Premjerministrs Valdis Dombrovskis pēc tikšanās ar EP deputātiem atgādināja, ka KLP budžeta apjoms pēc 2013. gada būs lielā mērā saistīts ar to, cik liels būs visas ES budžets. Nav sagaidāms, ka tas būs lielāks nekā patlaban, tādēļ arī nav pamata cerēt, ka laukiem atvēlētie ES tēriņi pieaugs. Tā kā laukiem domātais naudas apjoms būtiski nepieaugs, EP kopā ar dalībvalstu lauksaimniecības ministriem, finanšu ministriem un valdību vadītājiem būs jāatrod kompromiss, kā to sadalīt. Te gan A. Dess, gan V. Dombrovskis domā, ka netiks gudroti sarežģīti kritēriji, pēc kuriem rēķināt atbalsta aploksni katrai valstij. Visticamāk, ka pieeja būšot daudz vienkāršāka – tiem, kas saņem vairāk, dažus procentus no finansējuma noņems, lai pieliktu klāt tiem, kam ir mazāk.

Tāds ir “lielo” vīru spriedums. Ko par KLP domā lauksaimnieki?

Sarunas pie piena glāzes

No valdības nama EP deputāti kopā ar pavadošo svītu tika aizvizināti uz Jelgavas novada Sesavas pagasta “Rudeņu” saimniecību.

Pirms ķerties pie saimniecības apskates, viesus cienāja ar svaigu pienu un ļāva ielūkoties fermas vēsturē. Stāsts par to, kādos dubļos padomju laikā šeit atradusies ferma, cik smagi bijuši darba apstākļi un kā to visu izdevies pārvērst veiksmīgā saimniecībā, Albertu Desu, kuram pašam reiz piederējis govju ganāmpulks, patiesi iespaidoja. “Tas ir neiedomājami, kāds darbs šeit paveikts,” atzina A. Dess. Kā vēlāk sarunā atzina “Rudeņu” saimniece Jolanta Knope, sarunāties ar deputātiem bijis tiešām viegli, jo teju katrs no viņiem ir strādājis laukos un pārzina šā darba specifiku. Galvenais, kas interesēja deputātus, bija – kāds atbalsts saņemts no ES, kādas ir piena iepirkuma cenas, kā pārvarēta piena krīze.

J. Knope: “Par laimi, piena krīze mūs īpaši neskāra, jo vēl nebija jāsāk atmaksāt kredītu. Meklējām dažādus risinājumus, piemēram, sākām tiešo tirdzniecību, pienu piedāvājot iegādāties automātos. Attiecībā uz piena iepirkuma cenu jāsaka, labi, ka esam kooperatīva “Piena ceļš” biedri, jo tādējādi bijām pasargāti no maksājumu kavēšanās vai pārlieku zemām cenām. Citi pērn saņēma 3 – 6 santīmus par piena litru, bet mums šī cena nebija zemāka par 19 santīmiem. Taču, lai attīstītos un varētu dzīvot labāk, piena iepirkuma cenai būtu jābūt vismaz 25 santīmiem par litru.” Taču būtiskākais bija jautājums par platībmaksājumiem.

Elizabete Jegle, EP Lauku attīstības komitejas locekle: “Ir būtiski saprast, ko Latvijā domā par platībmaksājumiem – vai būs labāk, ja tos izlīdzinās vienādus visiem?”

Iespējams, J. Knopes atbilde viesus izbrīnīja: “Protams, saimniecības attīstībai esam izmantojuši un izmantojam dažādu ES sniegto finansiālo atbalstu – kā fermas būvniecībai un iekārtu iegādei, tā platībmaksājumus un to, kas pienākas par pienu. Lai gan mēs Eiropā saņemam vismazāko atbalstu, par to tomēr jābūt priecīgam, jo citādi nenotiktu vispār nekas. Man gan šķiet, ka veselīgi būtu, ja šāda atbalsta nebūtu vispār, jo tad katrs nopelnītu tik, cik spētu, un būtu godīga konkurence. Taču – ja šāda atbalsta nebūs vispār, būs daudz dārgāks galaprodukts, ko cilvēki vairs nevarēs nopirkt.”

Tuvāk govīm

Smaidi un daudz jestrākas sarunas raisījās jau govju kūtī un slaukšanas zālē. Švarcvaldes iedzimtā Elizabete Jegle atsvaidzināja savu zemniekošanas pieredzi, pētot, kā veidoti govju tesmeņi un norit slaukšanas process. Savukārt A. Dess, aplūkodams ragulopus, saimniecei neko konkrētu par to, kā jaunajā plānošanas periodā varētu mainīties šobrīd Latvijai ļoti neizdevīgie platībmaksājumi, gan neteica.

Tomēr politika te nebija galvenā. Lielāko ievērību izpelnījās govis un teles, ar kurām EP deputāti fotografējās, centās parunāties un pielabināties. Tādā atraisītā atmosfērā viesi noskaidroja arī, kāds tad ir šeit iegūtā piena tālākais ceļš. “Ik dienu savācam 150 tonnas piena, no kurām 80% nonāk kooperatīvam piederošajā Jaunpils pienotavā, pārtopot par sieru un biezpienu, ko galvenokārt eksportē uz Krieviju,” atklāj J. Knope. “Atlikušo piena daļu pārdodam Rokišķu piena pārstrādes uzņēmumam,” piebilst saimniece.

“Rudeņos” pašlaik ir 170 slaucamas govis un 280 teles. Govju skaitu plānots palielināt līdz 600. Saimniecībai pašai pieder 300 hektāru lauksaimniecībā izmantojamas zemes, vēl 260 ha tiek nomāti. Šajās platībās audzē rapsi, kviešus un miežus lopbarībai.

Video pieejams šeit.

Starp „Dvēsele Eiropai” padomes locekļiem ir bijušais EP priekšsēdētājs Hanss Gerts – Poterings, EP Kultūras un izglītības komitejas vadītāja Dorisa Paka un EP Sociālistu grupas priekšsēdētājs Martins Šulcs.

„Dvēsele Eiropai”  ir nevalstiska organizācija, kuras mērķis ir izveidot starptautisku nevalstisku organizāciju un kultūras darbinieku tīklu, kas savā darbībā veicinās politiķu, kultūras cilvēku un uzņēmēju izpratni par kultūru kā Eiropas integrācijas virzošo spēku.  
Vairāk informācijas par organizāciju www.asoulforeurope.eu