EP vēlēšanas, jaunā Komisija un citi jautājumi – intervija ar ziņu aģentūru LETA


* Ilgu laiku Jums tika prognozēta pirmā vieta “Vienotības” sarakstā Eiropas Parlamenta (EP) vēlēšanās. Vai labprāt atdevāt šo vietu Valdim Dombrovskim?

Labprāt atdevu šo vietu Valdim Dombrovskim, jo kurš gan cits Latvijā to būtu vairāk pelnījis.

* “Vienotības” līderi ir pauduši cerības, ka saraksts iegūs četrus no astoņiem EP mandātiem. Kas ir pamatā šīm cerībām, ja aptaujās “Vienotības” reitingi ir vien ap 10%, nevis 50%?

EP vēlēšanām ir citāda loģika nekā nacionālajām vēlēšanām. EP vēlēšanās cilvēki balso par, viņuprāt, labākajiem Latvijas interešu pārstāvjiem, nevis vienas vai otras partijas zīmolu.  Un šai ziņā Vienotībai ir pārliecinoši kandidāti.  Zaļajiem zemniekiem 2004. un 2009. gadā bija pieklājīgi reitingi aptaujās, bet  mazāk par 5% EP vēlēšanās, jo ZZS vēlētājiem ir  drīzāk “pašvaldības partija”, nevis “Eiropas partija”.

Ja mēs atskatāmies divās iepriekšējās EP vēlēšanās, nevienā no tām Zaļo un zemnieku savienība (ZZS) nav saņēmusi kaut vienu mandātu, lai gan abas reizes tai ir bijis samērā augsts reitings aptauju laikā. Pieņemu, ka vēlētāji vairāk vadās pēc tā, ar ko viņiem partija asociējas un, acīmredzot, ZZS neasociējas ar darbu Eiropā.

Savukārt “Vienotība” pašlaik ir tā partija Latvijā, kas visskaidrāk asociējas ar Eiropu un kompetenci Eiropas Savienības lietās.

* Kādas Jūsu vērtējumā ir “Vienotības” saraksta stiprās puses, kāpēc vēlētājiem būtu vērts par jums balsot?

Pirmkārt, mēs zinām, kā darbināt Eiropu, kā ietekmēt Eiropas politiku Latvijas interesēs. Mums  ir pieredze – Dombrovskis ir ilgstoši darbojies valstu vadītāju Eiropadomē un pirms tam Eiropas Parlamentā, es esmu  strādājusi Eiropas Komisijā un Ārlietu ministru padomē, Pabrikam ir plaši sakari Eiropas valstu ārlietu un aizsardzības ministru vidū.  Mēs, esošie EP deputāti, esam sadalījuši politikas jomas, lai panāktu maksimālo rezultātu Latvijai.

Otrkārt, mēs zinām kā veidot EP, valdības, diplomātu un nozaru pārstāvju sadarbību un lobiju Latvijas interesēs. Piemērām, tas papildus miljards eiro Latvijas zemniekiem nenokrita no gaisa, bet ir koordinētas rīcības kampaņas rezultāts. Latvijas zemniekiem atbalsts palielināsies par 50% periodā, kad kopējais Eiropas budžets ir samazināts par vairāk nekā 13%.

Treškārt, Vienotība darbojas lielākajā un ietekmīgākajā Eiropas parlamenta politiskajā grupā – labēji centrisko partiju apvienībā Eiropas Tautas partija. Mūsu politiskie sabiedrotie ir Merkele,

Barozu, Rompejs.  Balsojot par Vienotību, Latvijas vēlētāji dod spēcīgāku mandātu arī Valdim Dombrovskim kandidēt uz ietekmīgu pozīciju Eiropas Savienības vadībā.

* Aizvadītajā sasaukumā viena no Jūsu specializācijas jomām bija lauksaimniecības jautājumi. Ko uzskatāt par saviem sasniegumiem un kas neizdevās?

Galvenais ir taisnīgāki tiešmaksājumi zemniekiem. Nākošajos septiņos gados Latvijas zemnieki saņems par miljardu eiro vairāk nekā šajos. Tas ir, vidēji plus 12000 eiro katrai zemnieku saimniecībai. Protams, mums nav pilnas taisnīguma sajūtas. Atšķirības atbalsta līmenī joprojām saglabājas un pie to izlīdzināšanas mums ir jāturpina strādāt nākošajā Parlamenta sasaukumā.

Arī citas noderīgas lietas zemniekiem – sadarbībā ar zemkopības ministri Laimdotu Straujumu izcīnījām, ka 2013. – 2014. gadā mūsu zemnieki no valsts budžeta turpina saņemt piemaksu pie tiešmaksājumiem, jo pēc iepriekšējiem noteikumiem nacionālā piemaksa bija jāizbeidz  ar 2012. gadu.

* Latvijas lauksaimnieki, lai aizstāvētu savas intereses EP, algoja lobijus. Vai šāds solis nav uzskatāms par kritiku EP deputātu darbam?

Mūsu birojs un Zemkopības ministrijas cilvēki kopā ar Latvijas lauksaimnieku organizāciju pārstāvjiem bija vienīgais un galvenais zemnieku lobijs Briselē.  Lauksaimnieki savu interešu pārstāvniecībai – savu pārstāvju braucieniem un komunikācijai, patiešām savāca līdzekļus. Galvenais ir tas, ka izdevās nodrošināt koordināciju starp  nozares pārstāvju, valdības un mūsu darbu Eiropas parlamentā. Piemērām, mēs sistemātiski aicinājām vizītēs uz Latviju ietekmīgākos EP deputātus, jo ir “labāk  vienreiz redzēt nekā simtreiz dzirdēt”.

Nedomāju, ka zemnieku organizāciju līderus būtu pareizi saukt par lobistiem. Sākotnēji tā bija liela diskusija – algot vai nealgot “arējus” lobistus. Domāju, ka tika pieņemts ļoti pareizs lēmums darboties un būt pašiem par saviem lobistiem,  jo bieži ir grūti novērtēt vai ārējie lobisti netirgo tikai šķietamu ietekmi. Tāpēc arī turpmāk, kad Latvija strādās ar svarīgiem jautājumiem, pirmkārt jākoncentrējas uz pašu aktivitātēm. Galvenais, lai visi visos līmeņos runātu vienā balsī un paustu vienu galveno vēsti, un būtu proaktīvi.

* Ko individuālā līmenī gribat izdarīt nākamajos piecos gados, ja tiksiet ievēlēta EP?

Gribētu turpināt savu darbu lauksaimniecības komitejā. Ikvienā jaunā darbā nepieciešams vismaz gads, lai izprastu situāciju. Tad arī veidojas kontaktu tīkls un veidojas paša reputācija. Šis starpposms man vairs nav vajadzīgs, jo man šajos jautājumos ir izveidojusies stabila reputācija. Gribētu strādāt pie vairākiem jautājumiem. Uzmanība būs jāpievērš tam, kas notiks 2015. gadā, kad tiks atceltas piena kvotas. Latvija ir viena no tām valstīm, kas kvotas ir gandrīz izsmēlusi un ar lielu nepacietību gaida piena tirgus atvēršanu. Jebkura tirgus atvēršana rada pārprodukcijas riskus, kas var atspoguļoties iepirkuma cenas kritumā. Ir paredzēti ES stabilizācijas fondi, kurus rada paši zemnieki, atskaitot dažus procentus no saviem ienākumiem. Par to neviens zemnieks nav priecīgs, bet mēs jau nezinām, vai Latvijai kādā brīdī nebūs nepieciešams saņemt atbalstu no stabilizācijas fonda.

Vēl viena tēma ir ļoti ietilpīga un diezgan haotiska, bet ārkārtīgi svarīga. EP jāsāk kustināt jautājums par zemes īpašuma tiesībām. Ir jāmeklē tie juridiskie ceļi, kā paplašināt izpratni par to, kas ir zeme. Tā nav tikai ražošanas līdzeklis vai prece. Lauksaimniecības zeme ir milzīgs nacionāls resurss, kuru nedrīkstētu tirgot pa labi un pa kreisi.

Tas attiecas arī uz uzturēšanās atļauju tirgošanu trešo valstu pilsoņiem. Uzskatu, ka tā ir tuvredzīga politika, kas pašlaik tiek īstenota. Pateicoties šīm uzturēšanās atļaujām, celtniecības nozarē notikusi zināma atkopšanās, radītas jaunas darba vietas. Tomēr paskatoties ilgākā distancē, tas novedīs pie daudz lielākas imigrācijas un Krievijas maigās varas pastiprināšanas. Uzskatu, ka Krievijas agresija Ukrainā ir robežšķirtne Eiropas politikā, kas daudzām valstīm liks domāt, kā mazināt Krievijas “maigās” varas ietekmi ekonomiskajā politikā. Arī mums tas būs jādara. Uzturēšanās atļaujas ir tikai viens no elementiem šajā ainavā. Ir jāmeklē ceļš, kā pakāpeniski samazināt šo uzturēšanās atļauju ietekmi un Latvijas ekonomika ir jāattīsta uz ilgtspējīgākiem pamatiem.

* Kādas redzat galvenās problēmas, kurām risinājumi būs jāmeklē nākamajam EP sasaukumam?

Jāturpina darbi, kas saistīti ar banku savienību. Arī jautājums par ES budžeta veidošanu no tiešiem automātiskiem ienākumiem tajā (tā sauktajiem “pašu resursiem”) būs ļoti svarīgs, jo pašlaik ES budžetu veido dalībvalstu iemaksas, par kurām notiek nemitīgi strīdi. Pilnīgi skaidrs, ka ES nevar paaugstināt savu konkurētspēju un ietekmi pasaulē, nepalielinot savu budžetu, ko ieguldīt inovācijās un citās būtiskās jomās. Pašlaik nav no kā īsti ieguldīt. Tāpēc runa ir par to, ka ir jāveido ieņēmumi šajā budžetā kā procents no noteiktiem nodokļiem. Par to gaidāmas lielas un asas diskusijas.

Runājot par enerģētikas un transporta lietām, Latvijai ir ļoti svarīgi uzmanīt, kā veidosies vienotais Eiropas transporta tīkls. “Rail Baltic” ir viens no lielajiem projektiem, un Latvijai ir jācenšas garantēt, lai  Eiropas Savienība tiešām nodrošinātu  85% finansējumu šim projektam.

Līdzīgas stratēģiskas nozīmes jautājums ir par vienoto enerģētikas tīklu. Tas, ka Baltijas valstis ir atrautas no vienotā enerģētikas tīkla, mums katram maksā dārgi. Pašlaik visi ir satraukušies, cik ārkārtīgi kāps elektroenerģijas cenas, bet tā ir daļa no šī enerģētikas tirgus. Tā kā Krievija enerģētiku izmanto kā vienu no saviem ģeopolitiskās ietekmes instrumentiem, Baltijas valstīm šajos jautājumos klājas grūti. Ir diezgan grūti turēties pret “Gazprom” milzīgo ekonomisko un politisko lobiju, bet tas ir iespējams, konsekventi pielietojot Eiropas likumus un noteikumus. Ukrainas notikumu ietekmē, Eiropai ir steidzīgi jāpārorientējas uz citiem, Krievijai alternatīviem enerģijas avotiem. Piemēram,  no ASV. Tāpēc jautājums par sašķidrinātās gāzes termināli Baltijas valstīs ir ļoti svarīgs un tam jāizcīna ES finasējums.

* Kā vērtējat Valda Dombrovska izredzes kļūt par EK vadītāju?

Valdim Dombrovskim, kurš bija viens no trim vadošajiem Eiropas Tautas partijas kandidātiem, ir labas izredzes iegūt kādu citu ietekmīgu pozīciju Eiropas Savienības vadībā – kā Komisijas viceprezidentam vai pat Eiropadomes vai Eirogrupas līmenī. Dombrovskis ir otrs starptautiski pazīstamākais un respektētākais Latvijas politiķis pēc Vairas Vīķes-Freibergas un viņam ir labas iespējas virzīt Latvijas intereses starptautiski.

Un te atkal ir svarīgi atcerēties – tam cik pārliecinošu atbalstu Valdis Dombrovskis saņems Eiropas Parlamenta vēlēšanās, būs ietekme uz to, cik nozīmīgu pozīciju viņš spēs saņemt Eiropā. Demokrātiskajam mandātam no pilsoņiem ir arvien lielāka nozīme Eiropas augstāko politisko atbildību sadalē. Piemērām, mēs šogad pirmo reizi ejam uz EP vēlēšanām ar lielāko politisko grupu izvirzītiem konkrētiem EK prezidenta amata kandidātiem.

* Vai nebaidāties, ka, Dombrovskim aizejot uz EP, “Vienotība” zaudēs galveno vilcēju rudenī gaidāmajās Saeimas vēlēšanās?

“Vienotībai” ir pietiekami garš rezervistu soliņš.  Piemērām, Solvita Āboltiņa, Artis Pabriks, Krišjānis Kariņš, Ints Dālderis, Jānis Reirs, Andris, Vilks katrs par sevi ir ļoti cienījami kandidāti premjera darbam. Laimdotu Straujumu jau lielākā daļa politikas lietpratēju vērtē kā cienījamu papildinājumu Vienotībai – arī rudens vēlēšanu kontekstā. Protams, ka Valda Dombrovska atstātās kurpes ir ļoti lielas. Tajās iekāpt ikvienam citam Latvijas politiķim ir grūti.

* Kādus redzat vienotās Eiropas izaicinājumus tālākā, piemēram, desmit gadu perspektīvā?

Vienotajai Eiropai vislielākais izaicinājums ir sabalansēt labklājības valsti ar globālo konkurētspēju. To labklājības modeli, kas Eiropā ir attīstījies pēc Otrā pasaules kara, valstu budžeti, mainoties demogrāfijai nespēs ilgstoši izturēt.

Otrs izaicinājums ir demogrāfija, sabiedrību novecošanās, imigrācijas organizēšana. Paši zinām, ko demogrāfija nozīmē Latvijai un Eiropas kopumā nav labākā situācijā.

* Ar ko skaidrojat Eiropā, tostarp Latvijā, plaši izplatīto un augošo kritisko nostāju pret ES? Kā iespējams mainīt šos viedokļus, no kuriem daļa ir stereotipi?

Tur liela atbildība ir pašiem politiķiem. Jo daudzi politiķi uzskata, ka tas ir viegls ceļš – ar kāju nedaudz iespert Eiropai tajā gadījumā, kad atkal ir pieņemts kāds lēmums, ko paši nogulējuši. Arī tie žurnālisti, kas strādā, mazāk iedziļinoties lēmumu būtībā, bet izceļot kādu vienu aspektu vai pat izmantojot nekorektus avotus, protams, veicina eiroskepticisma un nepatikas pret Eiropu paaugstināšanos.

Tam ir arī dziļāki cēloņi. Cilvēkiem ir pārāk maz informācijas par to, kā lēmumus pieņem Eiropā. Neviens Eiropas lēmums netiek pieņemts bez nacionālās valsts līdzdalības. Eiropā valda augsta konsensusa kultūra – tiek meklēts tāds kompromiss, kas visām valstīm ir pieņemams. Tas reizēm lēmumus padara absolūti bezzobainus un pat grūti ieviešamus. Taču cilvēki to nesaprot. Tas arī ir radījis šo sajūtu, ka Eiropa ir kaut kas svešs un slikts. Protams, pēdējais lielais elements ir ekonomiskā krīze, jo kamēr ES dalībvalstīs klājās labi, tikmēr eiroskeptiķi bija marginālā dīvaiņu kategorijā.

* Šogad Latvija ES būs pavadījusi 10 gadus. Kādus redzat galvenos ieguvumus mūsu valstij un kāda savukārt bija negatīvā ietekme?

Šie desmit gadi ir mums bijuši mācību gadi. Arī panākums, ko sasniedzām daudzgadu budžetā, ir rezultāts mācību procesam. Latvijas lielākā problēma ir nepietiekami cilvēku resursi, kas mums ir ļoti mazskaitlīgi. Mēs nespējam vienlīdz dziļā līmenī aptvert visus ES jautājumus. Mums jāmācās noteikt prioritātes. Šie pirmie desmit gadi ir devuši zināšanas, kā tas ir jādara. Diemžēl 2008.gada krīze, kad par 30% samazinājās algas publiskajā sektorā, noveda pie tā, ka labākie ierēdņi devās strādāt uz starptautiskajām institūcijām.

Latvijai būtu jādomā par Eiropas jautājumu lemšanas kārtību. Pašreizējā man nešķiet vislabākā, jo mums nepastāv pietiekami efektīga horizontāla koordinācija. Var būt situācija, ka ZM lemj pretēji Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijai (VARAM). Uzskatu, ka Latvijas interesēs būtu, ja tiešā Ministru prezidenta pakļautībā būtu tāds kā Eiropas lietu sekretariāts vai birojs. Tur būtu pārstāvēta katra ministrija un horizontālā līmenī katrs izskatāmais jautājums tiktu pamatīgāk analizēts.

Šie desmit gadi arī ir pierādījuši, ka Latvijā pietrūkst pamatīgas pētnieciskas institūcijas, kas palīdzētu valdībai noteikt Latvijas intereses un prioritātes ES. Tāda spēcīgi darbojas Somijā, kas tiek uzskatīta par valsti, kas visveiksmīgāk ir izmantojusi savu iestāšanos ES. Mums šāda pētniecība pagaidām praktiski nav.

Šajos gados Latvijā ienāca ievērojami naudas līdzekļi. To mēs varam redzēt, ja paskatāmies, kā ir pārvērtušās Latvijas mazpilsētas. Tur ir jūtama sakoptība. Liela daļa lauku tagad ir apstrādāti.

Tas, ka Latvija ir spējusi, neskatoties uz krīzi, pievienoties eirozonai, ir ļoti liels sasniegums monetārā un ekonomiskā ziņā, bet eiro sakarā es priekšplānā izvirzītu to, ka Latvija ir pievienojusies pēdējam nepieciešamajam ģeopolitiskās drošības instrumentam. Latvijai kā Krievijas kaimiņvalstij vienmēr ir jādomā par savu ģeopolitiku. Vēlētājiem šī tēma “krievi nāk” ir apnikusi, bet tā ir realitāte, no kuras Latvija nekad nevarēs aiziet. Īpaši tagad, Ukrainas krīzes laikā. Tas var notikt tikai tajā gadījumā, ja Krievija kļūst par normālu, demokrātisku valsti.

* Vai Latvija ES neiestājās pārāk ekonomiski negatava, proti, vai ievērojamā ekonomiskā emigrācija no Latvijas nav sekas tam, ka mūsu valsts iekļāvās ekonomikā, kas ir galvastiesu attīstītāka par mūsējo?

Esmu dziļi pārliecināta, ka periods pēc neatkarības līdz 2004.gadam, ir viens no visnozīmīgākajiem Latvijas valsts vēsturē. Tieši tāpēc, ka Latvija izmantoja iespēju logu, kāds mums vairs nekad nepavērtos. Tas bija laiks, kad Krievijai bija relatīvi zema ietekme Eiropā. Ja mēs būtu gaidījuši savu ekonomisko nostiprināšanos, kādiem līdzekļiem tā būtu notikusi? Mums ir piemēri – Moldova. Ukraina un citas bijušās padomju savienības daļas, kur nekāds lielais ekonomiskais uzplaukums nav iestājies. Tas, ka mēs bijām ekonomiski negatavi, bet iestājāmies ES, deva mums ģeopolitisku un ģeoekonomisku patvērumu. Tagad esam Eiropas vienotajā valūtā, tas mums dod daudz lielāku drošības izjūtu citu krīžu priekšā.

* Kad pienāks laiki, kad iekšzemes kopprodukta rādītājos uz iedzīvotāju pietuvosimies ES vidējiem rādītājiem?

Pēc visiem aprēķiniem un vēsturiskām analoģijām tam būtu jānotiek 10-15 gadu laikā. Latvijas lielākā problēma ir cilvēku resursi. Ja neatgriežas puse no tiem, kas ir aizbraukuši… Mūsu tirgus ir neliels, ir nepieciešams investēt, lai mums veidotos ne tikai darba vietas, bet lai mums veidotos darba vietas uzņēmumos, kuri rada augstu pievienoto vērtību. Darba ražīguma ziņā mēs teju divreiz atpaliekam no Eiropas vidējā līmeņa. Nevar būt dzīves standarts tāds kā vadošajās Eiropas valstīs,  ja mūsu ražošanas efektivitāte ir divreiz zemāka.

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *

You may use these HTML tags and attributes: <a href="" title=""> <abbr title=""> <acronym title=""> <b> <blockquote cite=""> <cite> <code> <del datetime=""> <em> <i> <q cite=""> <strike> <strong>