Trīs dienas Gruzijā 2008. gada augustā un Ukraina šodien


2008. gada augsutā  mēs, Saeimas deputāti Kārlis Šadurskis un es, devāmies uz Grūziju, lai paustu atbalstu Grūzijas valstij, kura tobrīd bija pakļauta Krievijas militāram uzbrukumam. To dienu pieredzē īsi dalījos dienasgrāmtas ierakstos portālā diena.lv.  Šī brīža notikumi Ukrainā uzjundīja atmiņas…

Pirmā diena Tbilisi

Tbilisi ir karsta vasaras diena. Pilsētnieki nesteidzīgi dodas savās ikdienas gaitās. Pilsētā nekur neredz patrulējam bruņotus karavīrus vai policistus. It kā nekas neliecina, ka Gruzijā ir karš. Vien kādam puisim mugurā ir T-krekls ar uzrakstu „Stop Russia”. Ejot garām ANO bēgļu komisariāta birojam, redzams, kā no automašīnām izkrauj saziedota apģērba pakas un ūdens pudeles.

Vaigu vaigā ar karu pirmo reizi sastopamies Tbilisī matemātikas ģimnāzijā, kur izmitināti 210 bēgļi. Katrai klasei uz durvīm ir numurs un tur izmitināto cilvēku saraksts. Viņi dzīvo pa divpadsmit piecpadsmit cilvēkiem vienā telpā. Ģimenes ar maziem bērniem, sievietes gaidībās, veci ļaudis, vīri spēka gados. Dzīves apstākļi ļoti slikti. Kopš vakardienas uz visiem atvesta viena četrriņķu gāzes plīts un iekārtota improvizēta dušas telpa. Guļ, kur nu kurais – uz galdiem un uz grīdas, jo gultu nav, un arī matrači ir tikai dažiem. Bērniem nav rotaļlietu. Vairs nav nekā, kas veido normālu cilvēka dzīvi. Tagad ikdiena ir neziņa, rinda pie biroja, kur sadala kārtējo palīdzības sūtījumu un jaunu ziņu gaidīšana, cerībā, ka Krievija karaspēku beidzot izvedīs un varēs atgriezties mājās.

Tiklīdz mēs ienākam (Tbilisi esam kopā ar Kārli Šadurski), tā ap mums sāk pulcēties cilvēki. Lielākā daļa ir no Gori rajona ciematiem. Viņi klusē. Tikai pamazām, mūsu jautājumu pamudināti, viņi atturīgi sāk stāstīt par pārdzīvoto. Kā bēguši un slēpušies no bumbām un šāvieniem. Kā bērni raudājuši. Kā skriešus četrus kilometrus uz muguras nesuši slimo tēvu. Cits raizējas par vecākiem, kas palikuši ciematā un pārtiek nezin no kā. Pamazām sarunas no pašu pārdzīvotā pievēršas tiem, kas viņus šajā postā ir iegrūduši. Krievijai. Tai netaisnībai, ko šī valsts ir nodarījusi Gruzijai. Kāda sieviete ar sašutumu stāsta, kā karavīri esot izlaupījuši viņas ciematu. Ko neesot varējuši paņemt līdzi, to sadauzījuši vai apgānījuši. Viņa ir bēgle jau otro reizi. Pirmo reizi viņa atstājusi Osetiju 1992.gadā un apmetusies Gori. Tagad atkal bijis viss jāpamet. „Rīt,” viņa saka: ”es došos mājās. Vairs nevaru izturēt”.

Tā esot katrā pilsētas skolā un bērnudārza, kur izmitināti konfliktā cietušie. Oficiāli reģistrēti 128 000 bēgļu, bet ārlietu ministra vietnieks Vašadze mums atzīst, ka to patiesais skaits ir ap 200 000, jo daudzi apmetušies pie saviem radiniekiem un nav reģistrējušies. Skolas brīvlaiks ir pagarināts par trim nedēļām.

Krievijas agresija, atrodoties šeit, Gruzijā, iegūst pavisam citu, konkrētu nozīmi. Līdz sarunai ar bēgļiem es šo konfliktu vairāk skatīju ģeopolitiskā un drošības politikas kontekstā. Tagad tas ir ieguvis personalizētu nozīmi. Visu šo daudzo bēgļu dzīvi var normalizēt viens cilvēks – Krievijas prezidents, kuram ne tikai jāpaziņo, ka Krievija savu karaspēku izvedīs, bet tas arī jāizved. Kamēr krievu karavīri paliek ieņemtajos Gruzijas ciematos, tikmēr 200 tūkstoši cilvēku nevar atgriezties mājās un Tbilisī skolās nevar sākties mācības. To Krievijas prezidents zina, taču viņam vienalga. Spriežot pēc pēdējo dienu notikumiem, Krievijas karaspēks nevis gatavojas aizvākties, bet gan nostiprinās ieņemtajās Gruzijas daļas.

Otrā diena Tbilisi

Laiks Gruzijā šobrīd ir ieguvis ārkārtēju nozīmi. Katra diena, kas Gruzijā paiet krievu karaspēka klātbūtnē, valstij rada jaunas grūtības un neļauj sākt atjaunošanas darbus.

Gruziju no rietumiem uz austrumiem šķērso ceļš. Tā ir valsts galvenā transporta artērija, pa kuru tiek nodrošināts viss dzīvei nepieciešamais. Šo ceļu joprojām ir bloķējusi Krievijas armija un tas nedarbojas. Kravas Gruziju var sasniegt vienīgi no gaisa vai pa otrās kategorijas ceļiem caur Armēniju vai caur Azerbaidžānu no Turcijas. Visas amatpersonas, ar kurām šeit tiekamies, uzsver šī ceļa kritisko nozīmi un lūdz, lai starptautiskā sabiedrība izdara uz Krieviju spiedienu ne tikai vārdos, bet arī ar ekonomiskas ietekmēšanas līdzekļiem. Pēc parlamenta deputātu teiktā, miljona pilsētā Tbilisi pārtikas un citu nepieciešamo preču rezervju atlicis nepilnām divām nedēļām. Gruzija tiešām atrodas humanitāras katastrofas priekšvakarā!

Galvenā maģistrāle ir nepieciešama efektīvai humanitārajai palīdzībai ne tikai Tbilisi. Tiem bēgļiem, kuri atrodas Gruzijas galvaspilsētā, vismaz pārtika ir nodrošināta, taču humanitārā palīdzība nepieciešama arī kara izpostītajos kalnu ciematos. Tajos pašlaik atrodas galvenokārt veci, slimi ļaudis, kuri nespēja aizbēgt un tagad ir atstāti bez palīdzības. Pietiekamas informācijas par to, kāds ir patiesais stāvoklis kara darbības zonā un postījumu apmēri tajā Gruzijas daļā, kur vēl arvien atrodas krievu karaspēks, nav. Tas traucē plānot humanitārās palīdzības apjomus un operācijas, lai varētu sākt palīdzību tiklīdz karaspēks aizies.

Arī pēc tam, kad krievu karaspēks atstās okupētās teritorijas, paies labs laiks, pirms tur varēs atgriezties iedzīvotāji. Atmīnētājiem būs jāpārliecinās, vai karaspēks aizejot nav atstājis mīnas un citu bīstamu bruņojumu. Kādiem 40 tūkstošiem bēgļu nebūs kur atgriezties. Tie ir gruzīni – etniskās tīrīšanas upuri no Dienvidosetijas, tās pierobežas un Kodori ielejas. Etniskā naida dēļ viņi ir bijuši spiesti atstāt konflikta zonu.

Tas ir jau otrais etniskās tīrīšanas vilnis, ko piedzīvo Gruzija kopš savas neatkarības pasludināšanas. Gruzijas tiesībsargs Subari un cilvēktiesību organizāciju pārstāvji stāsta, ka viņi sākuši Krievijas karaspēka noziegumu un pārkāpumu dokumentāciju. Ir liecības par spīdzināšanu, izvarošanu un marodierismu. Nevalstiskās organizācijas šīs apsūdzības gatavo iesniegšanai Eiropas cilvēktiesību tiesā. 

Krievija kārtējo reizi paziņojusi, ka tā sāk sava karaspēka izvešanu. Kaut kāda kustība ir sākusies, tomēr neviens īsti netic, ka viņi tiešām aizies. Parlamentā mums teica, ka krievi informējuši: karaspēku atvilks tikai līdz 1994. gada vienošanās robežām, nevis līdz 1999. gada līguma robežām, kas atbilst stāvoklim pirms 8.augusta. Tas nozīmē, ka vairāk nekā desmit Gruzijas ciemu paliks krievu karaspēka kontrolētajā teritorijā. Tāpēc jautājums par starptautisko spēku klātbūtni konflikta zonā ir neatliekami svarīgs. Tāpat jautājums par rietumu–austrumu maģistrāles atbloķēšanu. Tie konflikta zonā pašlaik ir divi svarīgākie jautājumi, lai pēc karaspēka izvešanas valstī sāktu atjaunot normālu dzīvi.

Šodien izbraucam uz Gori.

Gori, 2008.gada 22.augusts

Kopš ierašanās Tbilisi nebija nekādas skaidrības, vai mums būs iespēja apmeklēt Gori. Tas tāpēc, ka Krievijas karaspēks nemitīgi mainīja spēles noteikumus. 20. augustā viņi pat uz pusdienu bija atstājuši pilsētu, lai vakarā atkal atgrieztos. Aizvakar Gruzijas parlamenta deputātus kopā ar ārzemju delegāciju kādā no krievu armijas kontrolpunktiem noturēja 45 minūtes. Vakar vairāk nekā uz trim stundām tika aizturēts ES prezidējošās valsts Francijas vēstnieks, bet vakar pievakarē Krievijas vēstniecība iesniedza Gruzijas ārlietu ministrijā notu, kurā pieprasīja, lai tā informē par visām ārvalstu personām, kas dodas uz Gori rajonu, par viņu ceļojuma mērķi, ilgumu, transporta identifikācijas numuriem un maršrutu. Protams, ka mēs šādu informāciju netaisījāmies krieviem sniegt un jau samierinājāmies ar domu, ka brauciens uz Gori nenotiks.

Tomēr piektdien situācija ir manījusies, un ap pulksten 11.00 parlamenta automašīnā dodamies ceļā. Pirmais kontrolpunkts, kur mūs aptur, atrodas apmēram 50 kilometrus no Tbilisi. Tālāk jau sākas okupētā teritorija. Pavisam ceļā sastopam četrus kontrolpunktus, kuros stāv pa vienam, diviem bruņutransportieriem. Pie viena kontrolpunkta ir apturēta preses kolonna un žurnālisti ar savām kamerām izkārtojušies abpus ceļam. Karavīrs, apskatījis mūsu auto bagāžnieku un paprasījis mūsu gruzīnu pavadonimVahtangam cigareti, atļauj braukt tālāk.

Gori sasniedzam bez kavēkļiem. Šur tur ceļmalā redzama sašauta bruņutehnika un kāds izdedzināts zemes pleķis. Ciemati izskatās mazapdzīvoti, bet ne pamesti.

Gori mūs sagaida ar tukšām ielām, izsistiem māju logiem, izlaupītiem veikaliem un bankām. Tuvojoties pilsētas centram, jau var redzēt pa kādam retam gājējam. Galvenajā laukumā, kur stāv milzīgs Staļina piemineklis, pie pilsētas mērijas pulcējās bariņš cilvēku, kas gaida, kad dalīs humāno palīdzību. Kāds no mērijas darbiniekiem apņemas mums parādīt krievu karaspēka nodarītos postījumus. No viņa uzzinām, ka iedzīvotāji pamazām sāk atgriezties pilsētā. Esot jau atgriezušies kādi 15 tūkstoši. Kopumā pilsētā un rajonā ir 128 tūkstoši iedzīvotāju.

Vispirms aizbraucam līdz daudzdzīvokļu dzīvojamo māju kvartālam, kur 9.augusta rītā krievu aviācija bija nometusi pirmās bumbas. Pēc šī uzlidojuma sākās panika, un pilsētu pameta visi, kas to spēja. Iespējams, ka bumbām bija jākrīt uz tuvumā esošo gruzīnu kara bāzi, tomēr kļūda, ja tā bija kļūda, maksāja dzīvību vairākām ģimenēm un atstāja daudz ievainoto. Bumbas sagrāvušas māju augšējos stāvus. Sprādzieni bijuši tik spēcīgi, ka pat tuvumā esošo garāžu metāla durvis ir izliekušās. Apkārt dvako izpostītas kanalizācijas smaka un mētājās trieciena vilnī izsviestas apdegušas mantas. Aprunājāmies ar sirmgalvjiem, kas sēd pie kādas garāžas un turpina dzīvot mājas veselākajā daļā. Vecenīti no nāves izglābusi laimīga sakritība – sprādziena brīdī viņa bija devusies lejup pa kāpnēm, lai ietu uz veikalu. Vecais vīrs bija nikns. Viņš lamāja visus – krievus, eiropiešus, amerikāņus. Viņa nelaime ir tik liela, ka viņam vienalga, kurš uzbruka un kurš nenāca palīgā. Uz tuvējās kalnu nogāzes rēgojas krievu bruņutransportieru grupa, kuru man pat izdodas nofotografēt. Tādas esot visapkārt pilsētai.

Pirmo karavīru posteni pilsētā ieraugām uz tilta. Tur stāv trīs bruņutransportieri ar kādiem piecpadsmit karavīriem. Mums iesaka paslēpt fotoaparātus, tomēr karavīri mūs pat neaptur. Ceram viņus nofotografēt atpakaļceļā, taču tas neizdodas. Postenis noņemts. Vien asfaltā palikušas kāpurķēžu pēdas. Vai tiešām viņi aiziet? Mūsu pavadoņi gan par to šaubās. Tā jau esot bijis vairākkārt, bet krievi vēlāk atgriezušies.

Arī pēc sauszemes karaspēka ienākšanas pilsētā, atsevišķās vietās aviācijas apšaude bija turpinājusies. Bumbas izpostījušas kadetu skolu, kur gājuši bojā piecpadsmit cilvēki. Trāpīts arī līdzās esošajam bērnudārzam un osetīnu pirmā kara bēgļu kopmītnei. Mūsu pavadonis stāsta, ka krievu karavīri kopmītnei nav ļāvuši tuvoties un zem drupām vēl arvien esot mirušie. Pienāk divas sievietes, kas to apstiprina un jautā, vai mēs jūtot līķu smaku. Gaisā virmo nolauzto priežu sveķu smarža un vēl kaut kas. Sājš un pliekans.

Atceļā braucam garām okupētajai gruzīnu karabāzei, kur vēl nesen bijām redzējuši pavīdam krievu tankus. Tur staigā trīs vietējie. Tanku vairs nav. Lūdzam pieturēt. Pie vārtiem mūs sagaida kāds gruzīns, kurš apliecina, ka krievi bāzi atstājuši. Piekodina, ka mēs drīkstam iet tikai pa centrālo ceļu. Aizbraucot krievi brīdinājuši, ka teritorija esot mīnēta. Vēlāk vakarā ziņās rāda Gori, kur redzami dūmu stabi un liesmas. Diktore skaidro, ka tur sprāgušas mīnas.

Atceļā uz Tbilisi vairs palikuši tikai divi krievu kontrolpunkti. Pie viena no tiem formējas militārā transporta kolonna. Izkāpjam un to fotografējam. Karavīri mums nepievērš nekādu uzmanību. Viens no viņiem tin kopā Krievijas karogu. Turpmākajā ceļā mums pretim gandrīz nepārrauktā kolonnā brauc tanki, bruņutransportieri, haubices, kravas mašīnas. Kustība vērojama arī ielejā, pa kuru centrālā ceļa virzienā brauc bruņutehnika. Pavisam saskaitu 91 militārā transporta līdzekli. Laikam taču viņi aiziet. Mūsu gruzīnu draugi tomēr tam nespēj noticēt. Arī mēs šaubāmies. Vēlāk ziņu aģentūras apstiprina, ka Krievijas karaspēks aiziet. Esam bijuši liecinieki vēsturiskam brīdim.

One thought on “Trīs dienas Gruzijā 2008. gada augustā un Ukraina šodien

  1. Apraksts kā dokuments par tā laika notikumiem Gruzijā. Vai kaut kas līdzīgs var atkārtoties arī Ukrainā? Var gan… Gribas saukt: ‘Ukraiņi – esiet modri un nepadodaties provokācijām! Krievijas specdienesti darbojas, lai aizcirstu jums durvis uz Eiropas savienību.”

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *

You may use these HTML tags and attributes: <a href="" title=""> <abbr title=""> <acronym title=""> <b> <blockquote cite=""> <cite> <code> <del datetime=""> <em> <i> <q cite=""> <strike> <strong>