Konferences ”Baltijas valstus izaicinājums KLP reformai” ievadvārdi


Sandras Kalnietes ievadvārdi konferencē ”Baltijas valstu izaicinājums KLP reformai”

18.09.2012. Eiropas Parlaments 

Vispirms es vēlētos Jums visiem pateikties par to, ka šodien esat ieradušies, lai piedalītos seminārā ”Baltijas valstu izaicinājums KLP reformai”. Šī konference notiek laikā, kad Lauksaimniecības un lauku attīstības komitejā esam sākuši izšķirošās sarunas par to, kādai jābūt Eiropas lauksaimniecības politikai turpmākajos septiņos gados. Vēlos uzsvērt, ka Baltijas valstu zemniekiem ir svarīgi visi tie paši jautājumi, kuri interesē zemniekus Nīderlandē, Bavārijā vai Ziemeļitālijā. Taču vēsturiski ir izveidojies tā, ka Baltijas valstu zemnieki saņem zemākos tiešos maksājumus Eiropā, tādēļ jautājums par to izlīdzināšanu ir mūsu valstu absolūtā prioritāte. Tādēļ mēs, Baltijas valstu pārstāvji, uzskatījām, ka ir svarīgi vēlreiz izskaidrot konferencē, kādēļ mēs iestājamies par taisnīgu KLP reformu.

Ir tikai taisnīgi, ka zemnieki Baltijas valstīs vēlas strādāt godīgas konkurences apstākļos, taču pašlaik spēkā esošā KLP tādus nenodrošina. Ja mēs aplūkojam lauksaimniecības izmaksas, tad tas Eiropā būtiski neatšķiras. Degvielas un tehnikas cenas ir apmēram vienādas. Vienīgā atšķirība ir darba spēka izmaksas, bet arī tās pakāpeniski izlīdzinās. Ar vien biežāk Latvijas, Lietuvas un Igaunijas zemnieki vaicā, kādēļ viņiem jāievēro visas tās pašas prasības, kuras ir saistošas zemniekiem Rietumeiropā, ja viņi saņem tikai ceturto daļu no tiešajiem maksājumiem, kurus saņem citu dalībvalstu zemnieki. Varbūt taisnīgums nozīmētu, ka viņiem jāizpilda tikai ceturtā daļa no visām prasībām?

Kad es saku strādāt Eiropas Parlamentā, biju pārsteigta, cik mani kolēģi deputāti maz zināja par patieso situāciju Baltijas valstīs. Daudzi bija pārsteigti uzzinot, ka Baltijas valstu zemnieki saņem tik mazus tiešos maksājumus. Piemēram, 2004. gada Latvijas zemnieki par vienu hektāru saņēma 24 eiro, kamēr citās valstīs zemnieki saņēma vairāk kā 400 eiro par hektāru. 2013.gadā, kad mums saskaņā ar iestāšanās līgumu beigtos pārejas periods un maksājumi sasniegtu 100% līmeni no vēsturiskajos datos pamatotā maksājumu apjoma, tiešmaksājumi tā vai tā veidotu tikai apmēram 30% no vidējā maksājuma lieluma par hektāru Eiropā. Protams, man bieži ir jautāts, kādēļ mēs piekritām šādai netaisnībai.

Šī ekonomiskā netaisnība sakņojas traģiskajā Baltijas vēsturē. Padomju Savienības okupācija 1940.gadā pārtrauca mūsu valstu normālu attīstību. Tā smagi sakropļoja mūsu lauksaimniecību, kas tika sagrauta un  izveidota kolhozu sistēma. Pēc neatkarības atjaunošanas 1991.gadā Baltijas valstis atjaunoja privātīpašumu uz zemi, denacionalizējot kolhozus. Mūsu lauksaimniecībai bija jāielec Eiropas vilcienā, kas staciju bija atstājis bez mums pirms vairāk nekā 50 gadiem.

Mans paraksts ir uz Latvijas iestāšanās līguma Eiropas Savienībā. Daudzi Latvijā man un citiem politiķiem ir pārmetuši, kāpēc mēs piekritām tik netaisnīgiem iestāšanās noteikumiem. Tāpēc, ka mums nebija citas izvēles. Mūsu izvēli noteica mūsu ģeopolitiskā atrašanās vieta. Ja mēs gribējām būt droši, ka vēsture nekad neatkārtosies, tad mums bija jāatgriežas Eiropā un jāpievienojas Eiropas Savienībai.  Tobrīd patvērums bija svarīgāks par netaisnīgu konkurenci, ilgu pārejas periodu un citām kompromisa normām, kas ir ierakstītas iestāšanās līgumā. Runājot par lauksaimniecību, mēs ticējām, ka pavisam drīz notiks pozitīvas pārmaiņas un mūsu zemnieki varēs strādāt vienlīdzīgas konkurences apstākļos.

Tiešmaksājumu izlīdzināšana nav tikai saimniecisks jautājums. Baltijas valstīs tas ir vēsturiskā taisnīguma jautājums. Otrā pasaules kara laikā lielvaras nolēma upurēt Baltijas valstu brīvību. Tāpēc šodien mēs nedrīkstam pieļaut, ka Dzelzs priekškara sekas lauksaimniecībā turpinās vēl 25, pat 35 gadus pēc Berlīnes mūra krišanas, kā to paredz sākotnējais Eiropas Komisijas KLP reformas priekšlikums. Tieši tādēļ es uzskatu, ka Baltijas valstu tiešmaksājumu jautājums ir un būs lakmusa tests visas KLP atbilstībai Eiropas Savienības vērtībām un principiem.

Pēdējie gadi Baltijas valstu iedzīvotājiem ir bijuši grūti. Latvija, Igaunija un Lietuva divu gadu laikā zaudēja gandrīz 25% no IKP. Tik skarba recesija nav piemeklējusi nevienu no Eiropas Savienības dalībvalstīm tik īsā laika periodā. Latviju krīzes gados ir atstājuši 10% no ekonomiski aktīvajiem iedzīvotājiem, kas devušies meklēt darbu uz citām ES dalībvalstīm.

Šodien Latvija ir atgriezusies pie ekonomiskās izaugsmes un mums ir viens no augstākajiem IKP pieaugumiem Eiropā. Mūsu valdība ministru prezidenta Valda Dombrovska vadībā ir īstenojusi sarežģītas, sāpīgas, bet nepieciešamas reformas, kuras Latviju no Eiropas problēmas pārvērta par Eiropas panākumu stāstu. Baltijas valstis un tautas krīzes pārvarēšanā ir demonstrējušas izcilu izturību, apņēmību un eiropeiskumu savā pieejā un risinājumos.

Tieši apņēmīguma un izturības dēļ Baltijas valstis ir pelnījušas taisnīgu attieksmi par šo sasniegumu, veidojot Eiropas Savienības budžetu. Arī budžeta sarunas, tas, cik naudas Baltijas valstis saņems lauku attīstībai un kohēzijai būs tests, kas apliecinās taisnīguma un solidaritātes vērtības.  Sabiedrība Latvijā, tāpat, kā citur pamatoti uzdod jautājumu, kāpēc Eiropā apbalvo tos, kas nepilda vienošanās un saistības, kuras paši brīvprātīgi ir uzņēmušies un soda tos, kas pārbaudījumos ir apliecinājuši uzticību savu spēju pildīt saistības.  Tas nav pareizi! Tāpēc Baltijas valstis ir pelnījušas taisnīgu attieksmi par to grūto, pašaizliedzīgo darbu, kuru ir paveikušas mūsu tautas, pārvarot ekonomisko krīzi.

Es ļoti ceru, ka šodienas diskusija būs, lietišķa, pragmatiska, saturīga un jums prezentētā informācija atainos, kādēļ mēs vēlamies godīgu KLP reformu Baltijas valstīs un Eiropā kopumā.

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *

You may use these HTML tags and attributes: <a href="" title=""> <abbr title=""> <acronym title=""> <b> <blockquote cite=""> <cite> <code> <del datetime=""> <em> <i> <q cite=""> <strike> <strong>