Lasīšanas ilgums: 4 minūtes

Konference  «Dzīve pēc Padomju savienības», 2012.gada 7. marts, Eiropas Parlaments, Brisele

Diskusija: 1991.-2011.: Divdesmit rekonstrukcijas gadi: valstis, robežas, tautas, kultūras, identitātes bijušajā padomju blokā un to ietekme mūsdienās

Sandra KALNIETES ievadvārdi:

 Sākšu ar ļoti personīgām atmiņām, kā es uzzināju, ka PSRS beidz pastāvēt. Šī ziņa mani sasniedza visikdienišķākajā situācijā. Es mazgāju traukus un ar vienu ausi klausījos TV ziņas. Stāstīja par Krievijas, Ukrainas un Baltkrievijas prezidentu tikšanos Belovežas gāršā. Pēkšņi dzirdu, ka viņi nolēmuši pārtraukt PSRS pastāvēšanu. Tā nu es tur stāvēju ar slapju salātu bļodu rokās un mēģināju aptvert š milzīgo ziņu, ka beigusi pastāvēt ļaunuma impērija, kas bija samalusi tik daudzu cilvēku likteņus un turējusi Dzelzs priekškara gūstā pusi Eiropas tautu. Es aicinu jūs, konferences dalībnieki, atcerēties to brīdi, kad jūs uzzinājāt, ka Padomju savienības vairs nav. Es aicinu arī panelistus dalīties savās atmiņās par šo pārdzīvojumu.  Vēsture nav tikai notikumi, fakti, dokumenti un arhīvi. Tā ir arī cilvēku dzīvā atmiņa. Vienmēr atcerēsimies, ka mēs neesam tikai pasīvi vēstures subjekti, bet arī tās dalībnieki un veidotāji.

Šodien,  atskatoties uz 20 gadu vēsturisko pārmaiņu pieredzi Eiropā, mums ir svarīgi saprast, kāpēc  PSRS sabruka un kādi bija  sekojošo 20 gadu demokrātisko pārmaiņu panākumi un kļūdas. Šī sapratne un pētījumi palīdzēs mums Eiropā veidot labāku demokrātisku pārmaiņu atbalsta politiku, kā arī palīdzēs izvairīties no kļūdām nākotnē .

Starp PSRS sabrukuma iemesliem, es īpaši gribētu atzīmēt vienu, salīdzinoši mazāk atzītu un pētītu. Runa ir par demokrātisko tautas kustībām Austrumeiropā un Baltijas valstīs, kas līdzās politiskiem, ekonomiskiem, stratēģiskiem un ģeopolitiskiem iemesliem spēlēja nozīmīgu lomu PSRS sabrukumā. .

Šo tautas kustību mērķis bija atjaunot neatkarīgas, demokrātiskas, eiropeiskas nācijvalstis.  Tās skaidri orientējās uz Rietumu vērtībām,  savas vietas atgūšanu brīvo Eiropas valstu saimē, kur tās vienmēr bija piederējušas.

Šīs masveida kustības radās tiklīdz Gorbačeva reformu rezultātā  komunistiskais režīms atslābināja represīvo kontroli pār sabiedrību. Tieši šo plašo demokrātisko kustību esamība bija viena no  tām lietām, kas atšķīra Austrumeiropas un Baltijas valstu mierīgās revolūcijas no citām vēlākajām postpadomju valstīm.

Atšķirībā no Baltijas valstīm, Krievijas un pārējo 11 savienoto republiku «suverenitāšu parāde » – kā to rūgti dēvēja Gorbačovs – drīzāk izskatījās pēc veikla nomenklatūras manevra nekā pēc tautas gribas izpausmes. Esošajai padomju elitei izdevās saglabāt varu, tai piešķirot jaunu ideoloģisku dizainu un tajā daloties ar jaunkapitālistu slāni. 1990.-1991. gados demokrātiskie spēki lielākajā PSRS daļā vēl bija tikai veidošanās procesā, tāpēc demokrātiskās revolūcijas tālāku attīstību izdevās samērā viegli apturēt.

Šodien, 20 gadus pēc PSRS sabrukuma, daudzas pēcpadomju valstis ir pat mazāk demokrātiskas nekā tās bija 1992. gadā!

Saskaņā ar organizācijas Freedom House veidoto Brīvība pasaulē  (Freedom in the World) indeksu 2012. gadā tikai trīs valstis – Igaunija, Latvija un Lietuva – ir brīvas. Piecas ir daļēji brīvas un septiņas – nebrīvas.

(Uzziņai: FreedomHouse Pasaules Brīvības indeksā 2012. gadā Turkmēnija, Uzbekija, Tadžikija, Azerbaidžāna, Baltkrievija, Kazahija, Krievija – ir Not Free, Ukraina, Kirgīzija, Armēnija, Gruzija, Moldova – Partly Free un tikai trīs Baltijas valstis – Free)

Kāmēr Igaunija ir  viena no eirozonas stabilākajām un modernākajām demokrātijām, tikmēr turpat blakus Baltkrievijas diktatoriskais režīms turpina mest izaicinājumu Eiropas pamatvērtībām.

Kāpēc  baltiešiem ir izdevies sasniegt to, kas daudz lēnāk un sāpīgāk veidojas citviet?

* Baltijas tautām bija skaidrs mērķis un virszudevums –  atjaunot valstiskumu un pēc iespējas ātrāk integrēties Eiropā,

* šo mērķi konsekventi īstenojas organizētas, disciplinētas, miermīlīgas  un plašas  demokrātiskās nacionālās pašnoteikšanās kustības,

* šīs kustības, kuras kļuva par politisko pamatu jaunajai demokratiskajai varas struktūrai, no savas darbības pirmās dienas konsekventi un plaši sadarbojās ar partneriem Rietumos valstiskuma atjaunošanā un demokrātijas know-how pārņemšanā,

* protams, savu lomu spēlēja arī Rietumeiropas un Ziemeļeiropas ģeogrāfiskais tuvums un neatkarīgā valstiskuma pieredze starpkaru periodā,

* Un, beidzot, Eiropas Savienības dalības perspektīva

Tieši  perspektīva būt pilnvērtīgiem partneriem pie ES un NATO galda bija viens no svarīgākajiem dzinējspēkiem Austrumeiropas un Baltijas valstu sabiedrību attīstībā pēc PSRS sabrukuma par liberālām demokrātijām. Tā ļāva īstenot sāpīgas un ne vienmer populāras reformas. Tā deva konkrētu tiesiskas demokrātiskas pārvaldības modeli. Eiropeiskā identitāte bija svarīga nacionālās identitātes sastāvdaļa.

Un kāpēc citas postpadomju valstis un sabiedrības ir “nebrīvas”?

* 1990./91. gadā tajās neizveidojās plašas demokrātiskās kustības,

* PSRS laika komunistiskās partijas nomenklatūrai izdevās demokrātiskās revolūcijas “atlikt” un izveidot kvazidemokrātisku plutarhiju – plutokrātijas  (bagāto vara) un  oligarhijas (dažu vara) kombināciju,

* Rietumeiropas valstu griba un gatavība iesaistīt Austrumeiropas valstis Eiropas integrācijas procesā bija ierobežota,

Rietumeiropa pieņēma nozīmīgu lēmumu strādāt ar Centrālo Eiropu un Baltijas reģionu ar mērķi tos iekļaut Eiropas Savienībā un NATO. Diemžēl, Eiropa nepietika tālredzības attīstīt nopietnas struktūras, kas atbalstītu demokrātiskās reformas tālāk uz austrumiem.

* postpadomju sabiedrībās bija vājāk izteikta Eiropas identitāte, piederības sajūta Eiropai un politiskā griba šo piederību institucionalizēt. Es pat apgalvotu, ka demokrātisko reformu ātrums un efektivitāte pēcpadomju valstīs ir tieši proporcionāla šo valstu sabiedrību eiropeiskās identitātes  stiprumam.

Tomēr demokrātiskās pārmaiņas pēcpadomju telpā ir nenovēršamas, kā to ir apliecinājušas “krāsainās revolūcijas”  Gruzijā, Ukrainā, Kirgīzijā, attīstība Moldovā un nesenie protesti pret Putina režīmu Krievijā. Patiesībā šis process ir bijis tikai “iekonservēts” un šī notikumu attīstība ir deviņdesmitajos gados nepiepildīto tautas revolūciju loģisks turpinājums jaunā pakāpē un citā aktivitātē. Pēcpadomju tautas ir tā nogurušas no savu vadītāju nemakulības un visatļautības, no brīvības apspiešanas, tāpēc bijušajā PSRS teritorijā demokrātisku pārmaiņu vilnis ir nenovēršams.

Viens no šo pamaiņu svarīgākajiem jautājumiem ir jautājums par Krieviju – Putina režīms ir bijis pēcpadomju telpas, un ne tikai tās, autokrātu atbalsta un iedvesmas avots.

Krievijas prezidentam Vladimiram Putinam ir dota pēdējā iespēja, lai mainītu Krievijas politikas kursu un pārveidotu Krieviju. Ceru, ka prezidents Putins izmantos savu jauno – lai arī apšaubāmās vēlēšanās iegūto –  mandātu, lai padarītu Krieviju par modernu demokrātisku valsti. Pēdējo mēnešu protesti ir pierādījuši, ka Krievijā cilvēki ir nobrieduši pārmaiņām un nevēlas samierināties ar autokrātisko režīmu. Ja Putins nemainīsies un nepildīs tos reformu solījumus, kurus devis vēlētājiem savas priekšvēlēšanu kampaņas laikā, tad viņu var piemeklēt līdzīgs liktenis kā Ēģiptes un Tunisijas vadītājus, kuri savulaik arī it kā tika “ievēlēti” ar pārliecinošu pilsoņu balsu vairākumu.

Šodien Padomju Savienības sabrukuma mācības mums Eiropā ir svarīgas, jo mums tepat līdzās ir milzīgās pārmaiņas, ko  rada Arābu pavasaris. Vēl arvien mēs nevaram būt droši, ka tas izvērtīsies par līdzīgu panākumu stāstu, kā Austrumeiropa un Baltijas valstis. Mums ir jādara viss, lai palīdzētu Arābu pavasara tautām izvairīties no tiem bezdibeņiem, kuri piemeklēja daudzas postpadomju valstis.