Aizstāv savas intereses Briselē


Ina Strazdiņa Briselē, speciāli Latvijas avīzei

Eiropas Parlaments diskutē par jauno lauksaimniecības politiku

Eiropas Parlamenta Lauksaimniecības un lauku attīstības komitejas deputāti sākuši gatavot ziņojumu par nākotnes ES Kopējās lauksaimniecības politikas galvenajiem principiem. Politikai spēkā jāstājas 2013. gadā.

Šis solās būt viens no smagākajiem turpmāko gadu tematiem, jo te sadursies daudzas dalībvalstu intereses un vajadzības. Latvijai jaunajā lauksaimniecības politikā rūp vairākas lietas, taču viens no sāpīgākajiem jautājumiem ir tiešie maksājumi, kurus Latvija no Eiropas Savienības patlaban saņem vismazākos. Piemēram, grieķu zemnieki par viena hektāra zemes apsaimniekošanu saņem 441 eiro, franču zemnieki – 273 eiro, bet Latvijā tikai 63 eiro. Kopumā EP deputāti vēlas saglabāt ES tiešos maksājumus zemniekiem, taču viedokļi atšķiras par maksājumu apjomu un aprēķināšanas kritērijiem.

Jāteic, ka pirmo reizi Eiropas Savienības vēsturē lauksaimniecības jautājumi tiek nodoti arī Eiropas Parlamenta rokās, jo līdz šim deputātiem nebija lemšanas tiesību šajā jautājumā. Taču, kopš spēkā stājies Lisabonas līgums, arī parlamentam būs vienāds spēks ar ES padomi un komisiju teikt gala vārdu par to, kādai būt jaunajai lauksaimniecības politikai.

Uz Eiropas Parlamentu Briselē šonedēļ atbraukuši arī Latvijas lauksaimnieku organizāciju pārstāvji, lai sekotu līdzi notiekošajam un paustu savas vajadzības.

Lauksaimniecības atbalsts pārveidojas

Eiropas Savienība kopējai lauksaimniecības politikai pamatus ielikusi jau 1957. gadā līdz ar Romas līgumu, taču spēkā tā stājās krietni vēlāk 1962. gadā, kad par to, kā Eiropai atbalstīt savus zemniekus, vienojās tolaik 6 dibinātājvalstis. Kopējā lauksaimniecības politika tika izveidota tādēļ, lai Eiropai nekā netrūktu un lai tā pati spētu saražot sev pārtiku pietiekamā daudzumā. Kopējās lauksaimniecības politikas mērķi gadu desmitiem ir bijuši nemainīgi – garantētas lauksaimniecības produktu cenas un uz produkcijas kvantitāti balstītas subsīdijas, par pārprodukciju īpaši neraizējoties.

Ilgāku laiku lauksaimniecībai piešķīra lauvas tiesu ES budžeta naudas – 70 procentu, bet kopš 2007. gada šis atbalsts ir samazinājies un vairāk naudas tiek piešķirts lauku attīstībai un mazāk ražošanai un dažādām ES atbildības jomām. Tagad, kad pamazām uz galu rit pašreizējais septiņu gadu periods, Eiropas Savienība lūkojas uz priekšu un jau tagad sāk debates par to, kādai būt lauksaimniecības politikai pēc 2013. gada. Latvijas lauksaimnieki saka, ka joprojām ir daudz nezināmā, taču nevienam nav šaubu, ka nākotnē Latvijas zemnieki vēlas saņemt tikpat lielu ES atzinību un labumu daļu kā viņu Rietumu kaimiņi.

Noturēt budžeta pīrāgu

Pirms visām sarunām, cik un kā lauksaimniecībai domāto naudu dalīt, būs jātiek skaidrībā par to, cik liels būs Eiropas Savienības lauksaimniecības budžets. Jau ilgāku laiku pēc atsevišķu dalībvalstu iniciatīvas Briselē tiek runāts par to, ka Eiropa pārāk dāsni atvēl naudu lauksaimniecībai, apdalot citas nozares. Savu dara arī ekonomiskā krīze, dalībvalstu budžeta deficīts un ārējie parādi, kuru dēļ ES budžets, visticamāk, samazināsies. “Mūsu visu kopējā interese ir noturēt lauksaimniecības budžeta riecienu pēc iespējas lielāku. Ir spiediens to samazināt, un ir dzirdēti visradikālākie priekšlikumi. Un ir skaidrs, ka samazinājumi būs, jo Eiropas Savienībai ir jāspēj finansēt arī konkurētspēju, kas saistās ar jaunām inovācijām un klimata pārmaiņām,” teic eiroparlamentāriete Sandra Kalniete, kas ir Latvijas pārstāve EP lauksaimniecības komitejā. Cik būtiski varētu samazināties ES lauksaimniecības budžets, vēl ir atklāts jautājums. Kā norāda S. Kalniete, pēc tam sāksies otra, daudz grūtāka fāze, jo valstīm būs jāvienojas par tā saukto nacionālo aploksni un to, “cik daudz visu ko tajā sapakot”.

Latvijas lobijs Briselē

“Latvijai ir būtiski draudzēties ar citām ES jaunajām dalībvalstīm tieši tādēļ, ka mums ir līdzīgas vajadzības un rūpes,” uzsver S. Kalniete. Deputāte sola veidot šīs sarunas ar kolēģiem parlamentā, lai gan jauno valstu balsu spēks te sastāda tikai vienu trešo daļu. “Jāpieslēdzas visiem deputātiem un ministriem, kas brauc uz Briseli, lai sarunas notiktu visos līmeņos,” norāda Lauksaimnieku organizāciju sadarbības padomes valdes priekšsēdētājs Armands Krauze.

Paši lauksaimnieku pārstāvji atzīst, ka viņiem iespējas Latviju pārstāvēt Eiropas mērogā patlaban ir vājas. “Mums nevajadzētu lolot ilūzijas, ka izdarām visu un tiešām cīnāmies. Esmu to pavisam godīgi teikusi saviem biedriem: ja mums ir jānovērtē, ko Zemnieku saeima ir paveikusi Eiropas līmenī, tad mums jāatzīst, ka nedarām praktiski neko. Mums nav resursu, lai spētu Eiropas līmenī startēt,” norāda Zemnieku saeimas priekšsēdētāja vietniece Maira Dzelzs kalēja. Interešu aizstāvībai trūkst naudas līdzekļu un svešvalodu zināšanu.

Ideālais zemnieks pēc 2013. gada

Pagaidām iezīmēt perfektu 2013. gada Latvijas lauksaimnieka vēlmju modeli ir grūti. “Ir pārāk daudz nezināmā. Daudz ko ietekmē pašreizējās svārstības tirgū, un, godīgi sakot, man šķiet, ka arī pati Eiropas Savienība īsti nesaprot, vai mums pietiek pārtikas vai drīz radīsies deficīts. Tas atstāj ietekmi arī uz lēmumu pieņemšanu, kas kavējas, jo 2013. gads vairs nav tālu,” saka Latvijas Lauksaimniecības kooperatīvu asociācijas valdes priekšsēdētājs Indulis Jansons. “Taču Latvijas zemnieki vēlētos, lai maksājumi būtu izlīdzināti ar pārējām valstīm un zemnieks, kurš tiešām strādā un ražo savā lauksaimniecības zemē, vēlētos, lai tie būtu piesaistīti ražošanai.”

“Latvijas zemniekam ir iespēja sapelnīt, tā teikt, no trim āderītēm – viena ir pārdotā produkcija, ko viņš pats iegūst, otra ir tiešie maksājumi un trešā – lauku attīstības plāns, no kura ir iespēja kaut ko papildus iegūt. Ja mēs runājam par ražojošu lauksaimnieku, tad ideālajā modelī, un to pateiktu ļoti daudzi, ir adekvāta cena par saražoto produkciju un neko vairāk nevajag. Attiecībā uz lauku attīstību – lai ir normāla infrastruktūra, sakārtoti ceļi, lai laukos pieejamas skolas un izglītība. Tomēr atbilstoša cena par saražoto produkciju arī nav īsti iespējams modelis, jo patērētāji ir pieraduši maksāt mazāk ikdienā par pārtiku veikalā, un tādēļ lauksaimniekiem šo naudu kompensē subsīdijas. Līdz ar to adekvāta cena par saražoto un izlīdzinātas subsīdijas, lai netiktu kropļota dalībvalstu konkurence, būtu vislabākais risinājums.”

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *